Jo tālāk mēs attīstāmies, jo stingrāk daba pieprasa no mums saglabāt līdzsvaru starp saņemšanu un došanu. Taču mēs neesam spējīgi noturēt tos līdzsvarā tādēļ, ka, jo vairāk attīstāmies, jo vairāk ciešam.

Ne jau ļauni spēki mums uzbrūk, bet arvien vairāk pieaug disbalanss starp saņemšanas spēkiem un atdeves spēkiem. Saņemšanas spēks, vēlme baudīt nepārtraukti pieaug, taču nekompensējas, neizlabojas ar vēlmi dot.

Un tādēļ daba mūs it kā „soda”. Lai gan tā nav primitīva sistēma, kur mēs nekavējoties saņemtu sodu un tāpēc saprastu, kas notiek – ja iebāzīsi roku ugunī un apdedzināsies, tad otrreiz piesargāsies. Taču dabas sistēma ir milzīga un ļoti komplicēta, tādēļ, saņemot kaut kur negatīvu reakciju, mēs precīzi nezinām, no kurienes tā izriet un kāpēc.

Sanāk, ka mums nav tik vienkārši mācīties. Līdz šim cilvēce neaptvēra, ka egoisms tai kaitē un ir cēlonis visām pasaules nelaimēm. Mēs neredzam personīgo egoismu, kurš nepārtraukti mūsos aug un mūs komandē, piespiežot tikai saņemt un saņemt par labu sev jebkuros veidos. Mēs neesam spējīgi to apzināties, un katrs domā, ka ar viņu viss ir kārtībā.

Cilvēce neredz savā vēlmē baudīt ļaunu spēku. Jo vairāk tāpēc, ka egoisms kalpo par progresa virzītāju un bez tā nav iespējams – neatgriezīsimies taču atpakaļ alās. Tādēļ mums atliek tikai aizvien vairāk attīstīt savu egoistisko vēlmi, cenšoties tai dot visdažādākos piepildījumus, kurus tā pieprasa.

Taču pēdējā laikā mēs skrienam pat pa priekšu lokomotīvei un paši sevī iededzam patērētāja vēlmes, lai savā egoismā vairāk pārdotu un nopelnītu. Tā ir mūsu paaudzes īpatnība, ka esam pārstājuši ražot pareizās, dzīvei nepieciešamās preces, bet visādos veidos izsmalcināmies, cenšoties apmierināt sava neremdējamā egoisma kaprīzes.

Par to tad arī daba mūs soda. Mēs taču lietojam savu hipertrofēto, neapvaldīto vēlmi baudīt, kura pieprasa no mums dzīvei absolūti nevajadzīgas lietas. Vēlme baudīt ir daļa no dabas un sanāk, ka mēs dabu lietojam nepareizi. Tā vietā, lai dabas sistēmu novestu līdz harmonijai, mēs vēlmes lietojam pēc savas iegribas un izvedam dabu no līdzsvara.

Mēs kropļojam dabu ar to, ka, pareiza balansa vietā starp saņemšanas spēku un došanas spēku radām novirzi te uz vienu, te uz otru pusi. Taču rezultātā no dabas pie mums izlaužas dažādi kaitnieki. Mēs paši viņiem atveram ieeju ar savām nepareizām attiecībām vienam pret otru.

No kurienes pēkšņi uzradās koronavīruss vai citi vīrusi, kuri vēl parādīsies? Tikai no nepareizām, egoistiskām saiknēm starp visām cilvēciskās sabiedrības daļām.

Ar savām kroplajām attiecībām mēs radām izkropļojumus zemākos līmeņos: dzīvnieciskajā, augu un pat nedzīvajā dabā, tāpēc ka mēs atrodamies dabas visaugstākajā līmenī. Nedzīvajā līmenī mēs redzēsim, kā visa zemeslode eksplodēs no kataklizmām: taifūniem, atdzīvojušamies vulkāniem, globālās sasilšanas vai apledošanas.

Izkropļojumi augu līmenī novedīs pie tā, ka mums nebūs ko ēst. Taču dzīvnieciskajā līmenī jau parādās jauni vīrusi un to var būt tūkstošiem. Turklāt mūs vēl gaida siseņu uzlidojums, kā ēģiptiešu mocībās.

Un visas šīs mocības mēs radām paši savām rokām ar to, ka savā egoismā izturamies viens pret otru kroplā veidā. Ar to mēs radām visvisādas kroplīgas izpausmes zemākos līmeņos, kuras aprij visus mūsu darbu rezultātus tikpat kā vēža audzējs.

Tādos apstākļos koronavīruss ir izlabošana, kompensācija par tiem izkropļojumiem, kurus mēs radām garīgā līmenī mūsu savstarpējās saiknēs. Kā sekas atklājas izkropļojumi zemākā līmenī, piespiežot mūs mainīties izlabošanas virzienā.

Pateicoties koronavīrusam, mēs ražojam mazāk preces, mazāk ceļojam, mazāk izklaidējamies. Cilvēce nomierinājusies un apvaldījusi savu mēra sajūtu zaudējušo un visu zemeslodi graujošo egoismu.

Ja epidēmija turpinās izplatīties, pasaule pavisam nomierināsies: visi sēdēs mājās, tā vietā, lai lidotu no vienas pasaules malas uz otru, pārstās nodarboties ar visādām muļķībām.

Un tā ir izlabošana, jo kādēļ cilvēkiem kaut kur nesties? Tagad viņiem būs laiks padomāt, kādēļ viņi to dara. Un pēkšņi viņi sāks šausmināties, ko gan mēs darījām!? Kādēļ mēs braucām nezin kur un tērējām naudu, kuru vajadzēja nopelnīt, sevi apkraujot ar papildu darbu?

Tagad mēs varam mierīgi pasēdēt un padomāt. Un patiešām ir par ko aizdomāties. Mēs varam kontaktēties savā starpā, izdarīt kādu derīgu darbu. Kāda jēga skatīties uz kaut kādiem akmeņiem Romā vai Parīzē? Es labāk skatīšos uz saviem draugiem, kaimiņiem, ģimeni. Beidzot es ieraudzīšu savus bērnus, jo citādi es esmu aizmirsis, kā viņi izskatās un kā viņus sauc.

Es jautāšu dēlam: „Dēliņ, nu kā iet pa skolu?” Taču viņš atbildēs: „Tēti, mēs tak jau sen neejam uz skolu, bet mācāmies caur internetu”. Tā ka mums būs laiks nedaudz parunāties, iepazīt vienam otru.

Sanāk, ka tā ir labošana. Cilvēcei ir noderīgi apstāties un sajust savu bezspēcību, nespēju valdīt pār visu. Mūs vienā mirklī var apstādināt un darīt ar mums, ko vien vēlas.

Un, ja rīt atklāsies vīruss lauksaimniecībā, ko mēs ēdīsim? Ir par ko aizdomāties tā vietā, lai nogalinātu viens otru un spēlētu politiskās spēles. Neko daudz egoismā neaizspēlēsies, ja nav ko ēst. Lūk, tur mēs sākam domāt par dzīvi, nevis katrs savā lepnībā par varu pār visu pasauli.

No nodarbības, no raksta „Miers”, 05.03.2020.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Krīze un globalizācija, Veselība | Add Comment →