Ja zagli atrod pie ielaušanās un tas tiek nosists, tad nav atriebēja viņa asinīm. Bet, ja tas noticis saules gaismā, tad viņš jāatriebj. (Tora, „Iziešana”, „Mišpatim”, 22:1-22:2)

Zaglis ir mūsu egoisms. Tas pastāvīgi mēģina ielauzties cilvēkā, sagrābt sev. Ja tas dara to neapzināti, tas ir, ja cilvēkam tas viss nav skaidri saprotams, tad cilvēkam ir tiesības nogalināt zagli, tāpēc ka tādā veidā viņš labojas.

Turpretī, ja tas noticis „saules gaismā”, tad tev nav jānogalina egoisms, tev tas ir jāizlabo un ja tu nepareizi pret to izturies, tad nokrīti no šīs pakāpes, tas ir, mirsti – tevi nogalina. Tāpēc tev nav tiesību nomirdināt savu egoismu, tāpēc ka tev ir jāizlabo zaglis – egoistiskā darbība uz altruistisko, nevis vienkārši jānogalina. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Tora - Nav komentāru→

Kongress Sanktpēterburgā, 1. nodarbība

Mūsu uzdevums – saprast, ka daba ir vienota, globāla un mēs esam tieši tie, kam tā ir jāsavieno ar savstarpējām mūsu iekļaušanām vienam otrā, ar nolūkiem. Tādējādi tēma „Nav neviena cita, izņemot Viņu” nāk no Dabas vienotības – nav nekā cita, izņemot vienu vienoto sistēmu, kas ietver sevī visu.

Turpretī tas, ka tā šķiet mums sašķelta, notiek tāpēc, ka mēs paši esam atdalīti viens no otra un tāpēc mēs redzam pasauli tieši tādu, kas ir saskaņā ar nosacījumu, ka katrs cilvēks sajūt to sevī pilnīgi individuāli.

Tas, ka pasaule mums šķiet sadalīta, savstarpēji attālināta, atrodoties savstarpējā saišu pārrāvumā vienam ar otru, kas no dienas dienā arvien vairāk izpaužas, ir tā rezultāts, ka mūsos pastāvīgi aug egoisms. Pie tam tas aug paātrināti, atbilstoši krasai hiperbolai – mēs redzam, kā katru gadu, bet patlaban jau katru mēnesi, katru nedēļu un pat katru dienu, viss  pasaulē ātri mainās. Mainās tieši tāpēc, ka šīs pārmaiņas notiek mūsos. (vairāk…)

Filed under: Egoisma attīstība, Garīgais darbs, Kabala un citas zinātnes, Kongresi, Norises, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Kongress Sanktpēterburgā, ievadnodarbība

Jautājums: Kā iespējams garīgi virzīties uz priekšu materiālā spiediena ietekmē un materiālās sabiedrības ietekmē?

Atbilde: Kas jums to dod? – Augstākais spēks, vienotais Dabas spēks, kas visu groza pēc sava prāta un to visu mums piespēlē kā mūsu kopējo likteni.

Mēdz būt tādi momenti, kad jūs par to aizmirstat un Radītāja vietā mēģināt visu nogrūzt uz kādu citu. Sabiedrība nav vainīga. Vainīgs tikai Viņš. Taču, kā mēs varam Viņu vainot? Kādā veidā Augstākais spēks, kurš atrodas absolūtas mīlestības un atdeves stāvoklī, var būt slikts? Lieta tā, ka jūs to uztverat tieši tādā veidā, tāpēc ka jūsu egoistiskais nolūks to pakļauj inversijai. Tāpēc jūs tik slikti uztverat visu apkārtējo pasauli.

Patiesībā visa pasaule, kas atrodas mums apkārt, ir bezgalīga labestība un mīlestība. Nomainiet savu nolūku un neradīsies nekādas problēmas.

Turpretī, no otras puses, jāpateicas par šīm problēmām, kuras jums rodas, jo tieši tās norāda uz to, kas ir jāmaina.

No nodarbības pirms Sanktpēterburgas kongresa, 11.07.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Norises, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Kongress Sanktpēterburgā, ievadnodarbība

Jautājums: Mīlestība nozīmē draudzību, turpretī draudzība – mīlestību. Kāpēc starp vecākiem un bērniem ir mīlestība, taču nav draudzības?

Atbilde: Principā šodien nav ne viena, ne otra. Mēs atrodamies tādā paaugstināta egoisma stāvoklī, kad bērni un vecāki pārstāj sajust mīlestību viens pret. Mēs neesam vainīgi, vienkārši tā tas ir.

Šodien cilvēcē mainās daudzas lietas. Cilvēki nevēlas, lai viņiem būtu bērni, nevēlas dibināt ģimeni. Ir tādi, kas piekrīt dibināt ģimeni, taču nevēlas bērnus. Un otrādi, vēlas bērnus, taču nevēlas veidot ģimeni. Vispār viss nav kā vajag. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni, Egoisma attīstība, Garīgais darbs, Kongresi, Norises, Vīrietis un sieviete - Nav komentāru→

Kongress Sanktpēterburgā, ievadnodarbība

Jautājums: Mēs visi, principā, protam mīlēt: kāds bērnus, kāds vīru, sievu. Kāpēc, sapulcējoties kopā, mums nav viegli ieguldīt šeit jūtas, lai gan it kā mums būtu mērķis, nolūks?

Atbilde: Tāpēc, ka mūsu nolūki, kas vērsti uz visu, izņemot to, ar ko mēs nodarbojamies, ir egoistiski un tāpēc tie iet unisonā ar mūsu būtību, tajā pašā virzienā. Man ir nolūks remdēt slāpes un es padzeros. Tas nozīmē, ka es apmierinu savu vēlmi, turklāt nolūks palīdz realizēt vēlmi.

Turpretī šeit, gluži otrādi, nolūks ir pretstatā manai vēlmei. Tas ir, es mainu savas vēlmes uz pretējām ar nolūka palīdzību, tās inversēju un tāpēc mēs ejam pret savu dabisko būtību. Tas ir milzīgs iekšējs darbs, kas prasa milzīgu koncentrēšanos, biedru atbalstu, pieredzi. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Kongresi, Norises - Nav komentāru→

Jautājums: Bērnībā man ļoti patika lasīt romānus un rezultātā manī radās kaut kāds ideālu, romantisku attiecību tēls. Kļūstot pieaugusi, es, acīmredzot, pūlējos šo ideālo tēlu īstenot dzīvē un pastāvīgi kļūdījos. Taču sanāk, ka šim tēlam nebija nekā kopīga ar to, kas man patiešām bija vajadzīgs.

Atbilde: Protams,  jo šie romāni ir pilnīgi izdomāti un neapraksta patieso iekšējo saikni. Viss mūsu darbs ir tajā, lai atbrīvotos no šiem maldīgajiem tēliem. Daba tīšuprāt liek mums aizrauties ar šiem romāniem, lai mēs viltos un atbrīvotos no šī apmāna, turklāt atbilstoši šim romānam uzzinātu, kā atklāt autentisko mīlestību. Pretējā gadījumā mums šādas iespējas nebūtu.

Patlaban mēs vēl atrodamies šo maldu varā, savu mākslīgo iedomu ielenkumā. Taču attīrot ārējo čaulu un pakāpeniski atklājot sevi, savas vēlmes un īpašības tīrā, „netto” veidā, mēs sasniedzam autentisku iekšējo saikni. Tā būs jau ne iemīlēšanās, bet īsta mīlestība, tāpēc ka mēs vēlēsimies savienot mūsu dvēseles atbilstoši katra garīgajām īpašībām.

Mēs sapratīsim, kādā veidā varam savstarpēji viens otram atdot. Viss mūsu prieks un pārdzīvojumi ir tajā apstāklī, ko es jūtu, kā piepildu savu dzīvesbiedri, bet viņa – mani: katrs dzīvo otrā.

No 198. sarunas par jauno dzīvi, 20.06.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Vīrietis un sieviete - Nav komentāru→

Līdz sašķeltībai pastāvēja tilpne, kas vēlējās saņemt gaismu atdeves dēļ (Ādams un Ieva). Taču šajā tilpnē bija viena vieta, kas dēvēta par akmens sirdi, kuru nebija iespējams izlabot. Augstākā gaisma tajā nespēja ienākt. Līdz turienei nenonāk pat apkārtējā gaisma! Taču, kā tādā gadījumā to var izlabot, jo tieši šajā akmens sirdī ir visa radījuma būtība.

Sanāk, ka manī ir tāda vēlme baudīt, kas pretēja Raītājam, augstākajai gaismai un kurā gaisma nespēj ienākt. Tāpēc, ka tas būtu pretrunā īpašību līdzības likumam, turklāt sacīts: „Likums ir dots un to nebūs pārkāpt!” Radītājs arī pats nepārkāpj savus likumus. Likums ir ieviests un atbilstoši šim likumam eksistē viss Universs, visa rabība.

Taču, ko tādā gadījumā darīt? Kā tomēr izlabot radījumu, padarot to līdzīgu Radītājam? Ja augstākā gaisma saskaņā ar ierobežojuma nosacījumu, formas neatbilstību nevar pat pieskarties akmens sirdij, tad kā radījums pieņems Radītāja formu? Radījums nekad nespēs to veikt, jo akmens sirds arī ir pats autentiskais radījums. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Zoar Grāmata, Priekšvārds „Ēzeļu dzinējs”, 85. p.: … Rabīns Elezars un rabīns Aba nokāpa no saviem ēzeļiem un noskūpstīja tos. Sacīja: „Cik liela gudrība ir tevī, taču tu dzen ēzeļus aiz mums! Kas tu esi?” Viņiem atbildēja: „Nejautājiet man, kas es esmu, bet dosimies tālāk un nodarbosimies ar Toru. Katrs sacīs savu gudrību, lai apmirdzētu mūsu ceļu”.

Ēzeļu dzinējs ir apkārtējā gaisma, kas atgriež pie avota. Kur ir starpība starp ēzeļu dzinēju un gaismu, kas vēlāk atklāsies? – Apkārtējā gaisma pārvērtīsies iekšējā. Tad, kad tā atklājas, tad kļūst saprotams, ka tā, pieņemsim, ir jehida gaisma. Turpretī līdz tam brīdim mēs nezinām, kādai pakāpei tuvojamies, kas ir mūsu pavadonis.

Ēzeļu dzinējs ir tā pati apkārtējā gaisma, kas pārceļ mūs, mūsu vēlmes avijut/ slāni, mūsu „ēzeļus” no pakāpes uz pakāpi.

No nodarbības: no Zoar Grāmatas, Priekšvārds, 23.06.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, ZOAR - Nav komentāru→

Jautājums: Pastāv divi faktori, kas atbalsta cilvēku ceļā: ierastie rāmji, kurus viņš sev ir pieņēmis un pareizā biedru vide. Vai nepieciešams šos rāmjus pastāvīgi paplašināt?

Atbilde: Tas nav nepieciešams. To gadu laikā, kurus pavadīju līdzās Rabašam, es neredzēju, ka viņš būtu mainījis ierasto dzīves gaitu. Saglabājās vienas un tās pašas stundas, kas paredzētas mācībām nakts laikā, pastaigām pie jūras, parkā, mežā, nodarbībām ar sportu, dienas atdusai, lai vakarā no jauna novadītu nodarbību. Tā notika diendienā. Visu šo gadu laikā savā dzīvesveidā viņš neko nemainīja – pat uzturā.

Kāpēc būtu jāmaina materiālais? Visām pārmaiņām ir jābūt iekšējām, nevis ārējām. Mēs zinām, ka ēzelis netiecas pie jaunām delikatesēm, bet dod priekšroku ierastajiem graudiem. Turpretī zilonis uzskata par labāku zāli. Dzīvnieks bauda to, ka saņem viņam vajadzīgo atbilstoši viņa dabai. Nav nekāda labuma mūsdienu „ātri pagatavotajā” ēdienā, tāpēc ka mūsu ķermenis nav mainījies. Mēs ar visu šo to tikai saindējam. Tam ir jāsaņem vienkāršs, dabisks uzturs, tāds, kāds tam pienākas. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Gadās, ka cilvēks ir apveltīts ar kādu īpašu dvēseli, kas mudina viņu katru mirkli un liek turpināt darbu, neskatoties uz visu sirds apgrūtinājumu un jucekli. Taču, ja tas nenotiek, tad vienīgā iespēja noturēties uz šī ceļa – atrasties stiprā vidē, kas neļaus viņam aizbēgt un apbruņos ar ieradumiem, kas palīdzēs atgriezties pie pareizas dzīves.

Bez pareizas sagatavotības sevī, bez pieraduma uz iekšējo darbu, kā arī bez saiknes ar biedriem, kas uztur cilvēka saikni ar pirmavotiem, skolotāju, grupu, viņam nav ne mazāko iespēju virzībai uz priekšu un nav spēka, kas ļauj katru mirkli pareizi reaģēt uz notiekošajiem šķēršļiem. Tad sanāk, ka cilvēks vispār nepiegriež vērību šķēršļiem, vai arī aizturas tajos.

Pirmajā gadījumā viņam nav vajadzīgās jutības, viņš pazemina savu uztveri, lai nenokļūtu stiprā šķēršļu  ietekmē. Šādā gadījumā viņš nevirzās uz priekšu. Dzīve kļūst klusāka un mierīgāka. Tā vietā, lai saņemtu šķēršļus, piemēram, desmitreiz stundā, viņš tos sajūt dažas reizes dienā un ne vairāk. Līdz ar to tiek noteikts ātrums, ar kādu viņš virzās uz priekšu. Tas ir, viņš tīšuprāt sevi bremzē. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Skolotājs un skolnieks - Nav komentāru→