Par taisno tiek dēvēts tas, kurš attaisno Radītāju par visiem ar viņu notiekošajiem notikumiem. Jebkura situācija cilvēkam tiek dota, lai palīdzētu viņam vēlēties izlēkt no savas ādas – līdz tādai pakāpei sabiezējas tumsa viņam apkārt. Tā ir liela palīdzība, kuru Radītājs sniedz tam, kurš spēj būt taisnais.

Cilvēkam tiek izspēlētas situācijas, tik lielā  mērā nepieņemamas viņa egoismam, ka viņš ir gatavs iziet no sevis paša. Mums taču saprotams, ka visa garīgā pasaule atrodas augstāk par šo materiālo pasauli, tāpēc materiālajam ir jānomirst. Tikai ne tādā parastā nāvē, kādā mirst cilvēki, bet tādā veidā, kad cilvēks pats piekrīt, lai visas materiālās vērtības nomirtu un ar to sasniedz nākamo pakāpi, garīgo dzīvi. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

„Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” – rabīns Akiva sacīja, ka tas ir dižais Toras likums.

Jāsaprot, ka „dižais Toras likums” ir dabas pamatlikums, kas aptver visu Universu. Pareizi to traktējot, mēs redzēsim, ka viss pastāv, pateicoties tikai šim mīlestības pret tuvāko kā sevi pašu likumam.

Savstarpēja saikne starp jebko ir iespējama, pateicoties tikai īpašam spēkam, kurš dod iespēju un pat uzliek par pienākumu apvienoties dažādām, pat pretējām daļām – vai tās būtu elementārdaļiņas, lauki, dzīvu organismu šūnas vai cilvēki. Šis ārējais spēks – radīšanas nodoms – iedarbojas uz šīm daļām, liek tām apvienoties un rezultātā daļas nevis attālinās viena no otras, bet pakāpeniski satuvinās, kopīgi veidojot arvien sarežģītākas nedzīvās, augu, dzīvnieciskās, cilvēciskās un pēc tam garīgās dabas sistēmas. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Ja cilvēks sevi jūt „dienas baltajā gaismā” un viņam šķiet, ka viss viņa darbā ir brīnišķīgi, it kā viņš visu saprot, jūt, kā virzās uz priekšu savā sirdī un prātā, attīstās gluži kā mūsu pasaulē – tas netiek dēvēts par garīgo izaugsmi. Šī attīstība atrodas vien tajā pašā mūsu pasaules plaknē. Viņš var iemācīties no galvas visus rakstus un visu teoriju, taču tas nenozīmē garīgo virzīšanos uz priekšu.

Virzība uz priekšu notiek tieši tādos stāvokļos, kad cilvēks jūtas saputrojies, nomaldījies, izjūt bailes no notiekošā šajā pasaulē, tajā pašā pasaulīgajā plaknē, kurā pagaidām eksistē. Katrreiz tas norisinās tajā pakāpē, kurā viņš atrodas esošajā momentā. Kā rakstīts ķēniņa Dāvida Psalmos: „Tu noslēpi savu vaigu, un man kļuva bail”. Šādu stāvokli dēvē par tumsu.

Taču tieši tumsā cilvēks var sevi pārbaudīt, vai viņš ir spējīgs šajā tumsā saglabāt saikni ar Radītāju. Viņš nelūdz, lai tumsa izklīstu un viss noskaidrotos, kļūtu saprotams, iestātos miera un drošuma sajūta. Gluži otrādi, viņš priecājas, ka patlaban šajā tumsā viņam ir asa nepieciešamība „pielipināties” Radītājam. Viņš priecājas un pateicas par šo tumsu un vēlas tajā palikt. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks - Nav komentāru→