Jautājums: Vai cilvēkam vismaz nelielā mērā ir jāmēro ciešanu ceļš, vai arī no tā var izvairīties? Sanāk, ka cilvēkiem, kuriem nav nopietnu ciešanu dzīves pieredzes, šis ceļš var likties kā viegla pastaiga?

Atbilde: Es tā nedomāju. Šodien visas valstis krīt smagā stāvoklī – katra savā veidā.

Palūkojiet, kādas nopietnas ciešanas sākas Ķīnā. Šai valstij bija ļoti nopietni nākotnes plāni. Taču tagad pār viņiem veļas dabas kataklizmas, priekšā vēl sabiedriskie triecieni. Ar Tuvajiem Austrumiem viss ir skaidrs. Eiropa – savās problēmās. Krievijā – drausmīgas attiecības strarp cilvēkiem.

Cilvēki redzēs, ka bagātība padarījusi viņus par zvēriem un radījusi tādus apstākļus, ka vairs nav iespējams eksistēt. Viņiem būs ļoti grūti dzīvot, grūti atrisināt pat mazāko problēmu, jo daba liks visus iespējamos šķēršļus jebkura maza cilvēka ceļā. Dzīve sāks pārvērsties neiedomājamā mazu problēmu daudzumā, kuras summēsies vienā lielā. Kā dzīvot sabiedrībā, kura apgrūtina tevi ar saviem speciāli radītajiem šķēršļiem? (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni - Nav komentāru→

Jautājums: Ja cilvēks nezināšanas dēļ nokļūs uz ciešanu ceļa, rast izeju nebūs viegli…

Atbilde: Tad viņu arī mācīs ar „pātagu pretim laimei”.

Pēc tam patiešām viņam atnāks laime. Taču patreiz viņš nesaprot, kas ir laime un tādēļ nāksies dzīt viņu uz priekšu ar pātagu, ciešanām: „Nevēlies nākamo stāvokli – integrālo savstarpējo saikni ar visiem? Nevajag. Gan vēlēsies!” – un daba sāk viņu „sist”: gan šeit neveicas un tur ir slikti. Vienu dzīvi nodzīvoji būdams nelaimīgs, tev nedeva nomirt, kārtīgi nomocīja! Tagad nākamo dzīvi utt. – mēs taču atgriežamies mūsu pārdzimšanu riņķojumā.

Un cilvēks sāk saprast, ka pat nāve nesniedz atbrīvošanos no ciešanām. Lai gan arī nomirt vēl ir jāprot. Tas ir, principā nav iespējams atbrīvoties no ciešanām, tu vienalga tās iziesi līdz tam brīdim, kamēr kļūsi gudrāks. Tas arī nozīmē „ar pātagu pretim laimei”. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni - Nav komentāru→

No Rabaša raksta „Dosimies pie Faraona”: Cilvēkam nav tiesību sacīt, ka nav derīgs tam, lai Radītājs viņu Sev pietuvinātu. Visa cēlonis – slinkums darbā. Tomēr pastāvīgi ir jātiecas uz grūtību pārvarēšanu un nedrīkst ļaut izmisuma domām iekļūt smadzenēs. Kā sacījuši gudrie: „Pat ja ass zobens pielikts tavam kaklam, nekrīti izmisumā, jo saņemsi augstāko žēlsirdību”.

Tas ir, ja tavs egoisms, kas dēvēts par pašmīlību, satvēris tevi aiz kakla un vēlas atdalīt no svētuma, parādot, ka nav nekādas iespējas izrauties no tā varas, tad jāatzīst, ka šī ir patiesa aina, taču nav jākrīt izmisumā, jo saņemsi Radītāja žēlsirdību. Proti, jātic, ka Radītājs var apžēloties un iedot tev atdeves īpašību.

Ja cilvēks jūtas bezpalīdzīgs un bezspēcīgs, izmisuma pārņemts – visi šie stāvokļi ir Radītāja sūtīti, jo mēs atrodamies Viņa pilnīgajā varā. No brīža, kad cilvēkā mostas punkts sirdī, viņš nonāk intensīvā un personīgā gaismas, kas atgriež pie avota, iedarbībā, gluži kā slimnieks reanimācijā. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Kam būtu jānotiek, lai es galu galā kaut ko spētu saprast no Desmit Sfirotu Mācības?

Atbilde: Lai saprastu to, par ko klāsta „Desmit Sfirotu Mācība”, nepieciešams sajust šīs parādības sevī. Tās nenorisinās kaut kur uz mēness, tālajā kosmosā. Runa iet par zināmām ārējām sistēmām. Visa pasaule, visa realitāte atrodas mūsos, manī un savā iekšienē man jāsajūt viss universs.

Ja es to iztēlojos, tad domāju par to, kā to uztvert un kā es varu to mainīt, kādā veidā pie manis nonāk augstākais spēks, kas mani maina. Tādā veidā es dalu visu realitāti – sevī un tajā avotā, kurš mani ir radījis, izveidojis un ietekmē mani, tas ir, Radītājā.

Manī atrodas vēlme baudīt, bet Viņā – vēlme atdot. Viņa vēlme iedarbojas uz manu vēlmi, turpretī mana vēlme var attiecīgi modināt Viņa vēlmi. Tāda veidā mēs sākam strādāt kopā tandēmā, kā partneri. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kabalas apgūšana, Realitātes uztvere - Nav komentāru→