Kādreiz, Senās Babilonijas laikos, visa cilvēce bija vienota. Tajos laikos dzīvoja kāds vieds cilvēks, kurš sākumā nodarbojās ar elkdievību. Šī nodarbošanās nav vienkārša un tāpēc prasa gudrību. Cilvēka vārds bija Ābrams. Laikam ritot, viņš vīlās elkos un atstāja Babiloniju, ņemot līdzi tos cilvēkus, kurus spēja atmodināt.

Viņš apvienoja šos cilvēkus vienā veselumā un nosauca to „Israēls”, tas nozīmē: „tieši pie Radītāja” (jašar-Eļ). Jo tieši pie Radītāja, tas ir, pie atdeves un mīlestības īpašības, viņš arī atveda cilvēkus.

Ābrama grupa arvien auga, līdz pilnībā sevi izlaboja, iekšēji apvienojoties Pirmā tempļa pakāpē – mohin de-haja. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas, Pasaules tautas - Nav komentāru→

Visu, kas mums nepieciešams, var sasniegt, kā klāsta Bāls Sulams, ar Zoar Grāmatas palīdzību. Tas, kurš saprot Zoar Grāmatas spēku, neatstāj to ne mirkli savā dzīvē. Zoar Grāmata – dižens avots, kura spēks un iedarbība uz katru cilvēku ir neierobežots, tieši par šo grāmatu sacīts: „Pateicoties Zoar Grāmatai, Izraēlas dēli iznāks no trimdas” – un nekādā citā veidā.

Tādējādi, ja mēs jūtam, ka atrodamies trimdā (un tas vēl ir jāsajūt, kas nemaz nav vienkārši), tad jāpārvērš visas mūsu nepatīkamās sajūtas vēlmē baudīt, lai tās kalpotu kā piemērs nepatīkamām sajūtām vēlmē atdot, kuru vēl neesam sasnieguši un tiecamies to sasniegt.

To var izdarīt, ja mēs, atrodoties grupā, savienojam visas savas vēlmes baudīt un līdz ar to sākam pārcelt visas savas tieksmes, alkas, cerības – no vēlmes baudīt vēlmē atdot. Tā tas notiek, ja mēs piešķiram tām virzību, kas vērsta uz grupu, uz saikni starp mums. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks, ZOAR - Nav komentāru→

Jautājums: Kā savā dzīvē neatstāt Zoar ne mirkli?

Atbilde: Neatstāt Zoar – nozīmē neatstāt to ideju, ka cilvēks var pacelties virs sava dzīvnieciskā eksistences līmeņa, pacelties pāri visam, ko viņš sajūt savās šodienas vēlmēs: kur viņš dzīvo, kā viņš dzīvo, jo tas viss norisinās mūsu vēlmju iekšienē. Viņš vēlas virs tām pacelties un redzēt, kas patiesībā ir realitāte.

Sākumā šī pieeja ir tīri egoistiska: es vēlos zināt, es vēlos valdīt, es vēlos saprast, es vēlos visu perspektīvu, sākot no šejienes un tālāk – kas notiek, kur es atrodos. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks, ZOAR - Nav komentāru→

Jautājums: Tad, kad runa iet par nedzīvās, augu un dzīvnieciskās dabas līmeņiem, mēs varam tos „pataustīt” ar mūsu piecu maņu orgānu palīdzību. Taču, kad runājam par kopējo lauku, kas atklājas starp mums, iznāk, ka mums to nav ar ko izpētīt?

Atbilde: Tādēļ mums jāizveido tas pašiem.

Cilvēks no dzīvnieka atšķiras ne ar to, ka viņam ir vēl papildu roku vai kāju pāris, bet ar to, ka viņam rodas tieši šī jaunā, garīgā sastāvdaļa, kuru viņš radījis. Garīgā tāpēc, ka tā eksistē it kā ārpus mums, ārpus ķermeņa. Taču tieši ar to mēs atšķiramies no dzīvnieciskā līmeņa.

Citādi, ko var teikt, salīdzinot mūs un dzīvniekus? Kāda starp mums ir starpība? „Dzelzīši”, kurus es radu sev līdzās?! Tas taču nav augstākās attīstības līmenis, bet pielāgošanās un ne vairāk. Nākamais attīstības līmenis paredz tieši garīgumu. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni - Nav komentāru→

Jautājums: Vai kādreiz ir gadījies, ka cilvēki būtu ieklausījušies kabalistos un izpildītu viņu padomus?

Atbilde: Senos laikos runa gāja ne vienkārši par vienu vai otru kabalistu, bet par veselu attīstības periodu – Ābrama, Īzaka laikmetu, kā arī Jēkaba, Jozefa, Mozus, Jēzus (aramiešu valodā – Ješua) laikmetu… Cilvēka gars darbojās un bija noteicošais noteiktā laika periodā. Piemēram, Mozus izveidoja tautu, ieviesa tajā labošanās metodiku, tās plaši atvērtajā vēlmju dziļumā un gala rezultātā atveda tautu pie Israēla zemes, tas ir, Radītāja atklāsmes.

Visa attīstība īstenojas ar kabalistu starpniecību, kaut gan trimdas periodā mēs to pat neredzam. Tieši caur kabalistiem pasaule saņem „papilduzturu”, kas ļauj tai pastāvēt. Pretējā gadījumā šei nebūtu ne drusciņas gaismas – un tas nozīmē, ka nebūtu arī matērijas. Pasaulē vienmēr ir kabalisti, kuri pēc savām tilpnēm/ vēlmēm attiecas uz cilvēcisko kopienu, kā arī garīgo pakāpi. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Kas raksturo pacietību, kura nepieciešama mūsu darbā?

Atbilde: Paust pacietību – nozīmē stūrgalvīgi iet uz mērķi. Kā sacīts: „Viss, ko vēlies, tikai nebēdz prom!”

Stāstīts, ka rabīns Akiva vienīgais izglābās no grimstoša kuģa un nenoslīka bangojošā jūrā. Viņš pieķērās kādam dēlim un pielieca galvu katrreiz, kad viņam virsū nāca vilnis – tā viņš nokļuva līdz krastam.

Tāpat arī mums ir jādara: lai kas notiktu, es turpinu savu ceļu. Lai arī es ciešu, pārdzīvoju, iespējams, pat neko neesmu spējīgs darīt, taču es turpinu apmeklēt, klausīties nodarbības, piedalīties darbā. Es nevaru pašlaik aizdegties un iedvesmoties, jo mēdz būt dažādi laiki, taču es daru visu, ko spēju. Galvenais – gatavība samierināties, tā ir ļoti svarīga īpašība.

No nodarbības pēc Rabaša vēstules, 08.08.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

No grāmatas „Gaisma un saule”, Kalonimusa Kalmana Levija (Noama Elimeleha skolnieka) nod.: „Tad, kad Izraēlas tautā ir vienotība, un viņi nodarbojas ar Toru atdeves vārdā, tad ar savām runām noved pie savienošanās svētos AVAJa vārdus un tādējādi uzvar visus ienaidniekus, kuri mēģināja pacelties uz viņu rēķina. Un viss, ko viņi lūdz, izpilda Radītājs”.

Zināms, ka vienotībā iekļauts papildu spēks, izņemot vienkāršu atsevišķu spēku summu – gan no pozitīvās puses, gan negatīvās. Ja mēs savienojamies, lai modinātu atklāties augstāko spēku ar nolūku saņemt atdodošo spēku, atdeves īpašību, tad augstākais spēks sāk strādāt starp mums un nodod mums garīgās pakāpes spēku.

Tāpēc, ja tie cilvēki, kuri praktiski vēl nav sasnieguši garīgo pasauli, savienojas, lai to sasniegtu, vēloties, lai svētums, tīrā atdeve valdītu starp viņiem, tad viņi šo īpašību sev pietuvina, liek tai mosties un valdīt starp viņiem. Tādā veidā viņi aug, novērš visas draudošās situācijas, un no ciešanu ceļa pārceļ tās uz gaismas ceļu.

No sagatavošanās nodarbībai, 15.08.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas - Nav komentāru→

Novērojot cilvēsisko vēsturi, mēs redzam dabisko procesu, evolūciju, pret kuru jāattiecas kā pret likumu, kas nezina kompromisu un kas nerēķinās ar mūsu jūtām. Tas īstenojas negrozāmi, „mehāniski”.

Ceļā mēs izjūtam ciešanas, balansējam materiālajā pasaulē starp dzīvību un nāvi, taču lai kā nebūtu, likums ir likums. Tas nemainās to vai citu apstākļu dēļ, un ja pār mani nāk cunami vilnis, mana lūgšana to neapturēs.

Jāatceras, ka jūsos ielikti rešimot – „attīstības gēni”, kuriem jārealizējas. Taču, iekļaujoties šajā realizācijā, mēs paši varam izpildīt darbības gaismas vietā. Tā atnāk, lai mūs izlabotu, un ja mēs virzīsimies tai pretim, ja rīkosimies, vēloties izlaboties, tad spiediens uz mums no gaismas puses kļūs vājāks, maigāks, elastīgāks. (vairāk…)

Filed under: Egoisma attīstība, Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 69. p.: Torā, tāpat kā visā pasaulē, pastāv divas daļas: iekšējā un ārējā. Ja cilvēks pieliek vairāk pūliņu, lai mācītos Toras iekšējo daļu un tās noslēpumus, šādā pakāpē viņš noved pie tā, ka pasaules iekšējās daļas vērtība – „Israēla tauta” – paceļas arvien augstāk pār pasaules ārējo daļu – „pasaules tautām”.

Cilvēks mūsu pasaulē tiecas pēc tās gudrības, tā avota, tā piepildījuma, kas atbilst viņa iekšējai būtībai. Ikvienam ir savas prioritātes: krāsu un skaņu gamma, dzīvesveids. Daudzas lietas mēs mantojam no ģimenes, un vispār visi cilvēki ir dažādi, taču neskatoties uz to, kopējā spektrā izdalās dažādi rakstura tipi.

Cilvēks var aizrauties ar zinātni vai mūziku, būt kluss vai aktīvs, noslēgts sevī vai sociāls, ar noslieci uz fizisku vai intelektuālu darbu, pašizpausties tā vai citādi – tas viss ir mūsu daudzveidības sekas. Atkarībā no savas iekšējas dabas, cilvēks izvēlas atbilstošu nodarbi, izvēlas līdzekļus, lai sasniegtu dzīvē panākumus. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala un reliģija - Nav komentāru→

No Rabaša vēstules (Nr. 16): Zināms, ka mazs acīm nav saredzams, turpretī lielu vieglāk saredzēt. Tāpēc, kamēr cilvēks atrodas mazos melos, viņš nespēj saredzēt patiesību, kas nāk melu ceļā un maldās, it kā mērotu patiesības ceļu…

Ja apmāns jau liels, tad sasniedz tādu pakāpi, ka pat var tajā ieraudzīt patiesību. Tad cilvēks redz, ka iet melu ceļu, tas ir, atklāj savu patieso stāvokli. Sanāk, ka viņš atklāj savā dvēselē īstenības punktu, kas viņam parāda, kā pacelties uz pareizo ceļu. Un tas ir tilts, kas savieno patiesību un melus, aiz kura beidzas apmāns un sākas īstenības ceļš.

Mēs pastāvīgi tiecamies sasniegt labestību, īstenību, atdevi, taču kad mūsu pūles sasniedz kādu zināmu pakāpi, mēs jūtam gluži pretējo, atklājot, ka atrodamies melos: neatdodam un nevēlamies sasniegt atdevi, bet raizējamies tikai par sevi pašiem.

Taču šī melu stāvokļa apzināšanās tā ir īstenības atklāšana! Lai gan tas ir nepatīkami, un cilvēks nezina, ko darīt. Taču ja neskatoties ne uz ko, viņš no jauna tiecas sasniegt atdevi, uzskatot to par labu, alkst pēc īstenības, jo īstenība tā ir atdeve, tad no jauna atklāj, ka atrodas vēl lielākā apmānā… Taču tā ir patiesība! Patiesība, ka viņš atrodas melos.

Tā turpinās līdz tam brīdim, kad meli vairs nekļūs tik lieli, ka vienkārši nepanesami tajos palikt. Un tad viņš kliedz tā, ka atnāk glābiņš.

Ir pats stāvoklis, un ir tā apzināšanās. Jo vairāk mūsu stāvokļi pietuvinās īstenajiem, jo polārāki tie kļūst.

No sagatavošanās nodarbībai, 07.08.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→