Jautājums: Bāls Sulams „TES priekšvārdā” (155. p.) raksta, ka pat nesaprotot kabalistiskos tekstus, ar to palīdzību mēs pievelkam sev labojošo spēku – „apkārtējo gaismu”. Kāpēc tādā gadījumā ir cilvēki, kuri zina šos tekstus gandrīz vai no galvas, tomēr nenonāk pie izpratnes?

Atbilde: Viņi nepievelk labojošo spēku. Apkartējai gaismai ir jākļūst par iekšējo, kad iegūsi ekrānu, tas ir, nolūku atdeves dēļ. Taču vai tu tiecies uz to? Vai tiecies uz labošanos? Vai vēlies atklāt ļauno sākotni? Vai esi gatavs to izturēt, neskatoties uz diskomfortu? Vai jūti pēc tā nepieciešamību? Vai ieguldi visus savus spēkus grupā, lai atrastos biedru ietekmē? Tikai tad viņi pacels tevi no tavām vēlmēm, „izraus” no šī purva.

Ja kādu ienīsti, tev ir jāstrādā ar sevi, lai viņu mīlētu. Viņš rīkojās ar tevi netaisnīgi, bet pacelies virs tā un lai gan naida sajūta paliek, tu strādā tikai mīlestības vārdā, vēloties dot viņam vairāk, it kā dotu savam mazulim.

Vai tu darbojies, turot kursu uz šo labošanos? Ja tā, tad tu pievelc apkārtējo gaismu, kas strādā tavā labā un piešķir tev vajadzīgo īpašību.

Pie tam tevi novirza no ceļa ar papildus traucēkļiem, taču tev vienalga jāiet uz priekšu, noliecot galvu biedru priekšā un lūdzot viņu palīdzību. Tādā veidā tu atmodini attiecībā uz sevi apkārtējo gaismu, tiecies uz to pašu īpašību, uz atdevi un mīlestību, kas atrodas virs naida un nošķirtības. Lai arī tev ir taisnība par tavām pretenzijām pret biedriem uz visiem 100% – un tomēr tu ej augstāk par zināšanām.

Taču attiecībā uz tiem, par kuriem tu jautā, viņi nodarbojas ne ar kabalas zinātni, ne ar Toru, ne ar labošanās metodiku, kurā slēpjas gaisma, kas atgriež pie Avota. Viņi lasa tekstus, neapzinoties ļaunumu, bez saiknes ar ļauno sākotni, kura atklāsies vai ir jau atklājusies. Viņi atnāk uz nodarbību ne ar nolūku, lai sevi izlabotu – un studē ne Toru, bet augstāko gudrību. Tādējādi arī sacīts: „Tautām ir gudrība – tici”. Uz „tautām” attiecas tie, kuri nevēlas sevi izlabot. Turklāt tie, kas vēlas sasniegt vienotību (ihud), tiek dēvēti „ehudim”. Šeit ir visa starpība.

Savā laikā Ābrams deva „dāvanas”, tas ir, starpposmu metodikas piegulētāju dēliem, kuri attiecās uz pirmo kategoriju. Viņi mācījās sevis labā, saņēma nelielu pagaismu, taču neīstenoja labošanos un nepacēlās augšup pa garīgajiem pakāpieniem. Tādi cilvēki iegaumē materiālu, apspriež to, diskutē…

Turpretī mēs nediskutējam, mums galvenais – gaisma, kas atgriež pie Avota. Nav svarīgi, cik daudz cilvēks zina, svarīgi turēt saikni ar tekstu, kurš nes viņam labošanās spēku.

Tomēr gala rezultātā labošanās attiecas uz visiem, un es ne pret vienu neizturos nevērīgi. Ja cilvēks atver kabalas grāmatas, lai arī caur tumsu, viņš tomēr iet uz priekšu.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības priekšvārda”, 23.05.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabalas apgūšana | Add Comment →