Absolūtās mīlestības nepanesams smagums
Radītājs izturas pret radījumu ar absolūtu labestību un pilnīgu atdevi, un ja radījums sajutīs tādu attieksmi, tam nebūs jebkāda iespēja ko izdarīt pašam – tam nebūs ko pielikt. Tas radījumu pakļaus un nomierinās.
Tāpēc pastāv apslēptības sistēma, kas slēpj labestīgo un labu nesošo gaismu, un kas pavājina to līdz tādai pakāpei, kas dod cilvēkam izvēles brīvību. Tad absolūtā mīlestība, laba attieksme neparalizēs radījumu, bet sniegs iespēju pielikt savu attieksmi un savu darbu.
Ja gaisma atklātos visā savā pilnībā ar visu spēku, nesot tikai labestību, cilvēkam neatliktu neviena vēlme, un viņš nespētu veikt nevienu kustību un kaut kādā veidā sevi mainīt. Tad sevi un savu eksistenci viņš vispār nesajustu. (vairāk…)
Viedoklis
Jautājums: 
Zoar Grāmata. Nodaļa „Bereišit” (Bereishit), 237. p.: Sacīts par Mozu: „Un nav vēl augusi jebkāda pļavas zāle” – tas ir, nav vēl izaudzis taisnais, Mozus, kā rezultātā īstenosies izteiciens: „Patiesība izaug no zemes” un tajā sacīts par īstenību: „Īstenība tiks nomesta zemē” – tiek domāti gudro skolnieki, kuri kā augi, kas aug zemē un neparādās no Šhinas trimdas laikā, līdz izpildīsies izteiciens: „Īstenība izaugs no zemes”.
Garīgā darba rezultāts tiek dēvēts par augli, bet pats darbs – par koku, ar kuru mēs strādājam, lai no slikta to padarītu par labu, labu augļu nesošu.