Jautājums: Kāpēc tāda mēroga katastrofa, kas notika Japānā vienalga mums šķiet, kā kaut kas attāls? Kas man jādara, lai sajustu to kā savu?

Atbilde: Mans egoisms attālina no manis “svešas” nelaimes. Jo tas ir lielāks, jo tālāk no manis šķiet katastrofa Japānas salās. Taču atbilstoši manas labošanās pakāpei, es sajustu to kā tuvu.

Reiz līdzīgā situācijā Rabašam jautāja, kapēc tieši nodarbības laikā viņš skrien klausīties radio ziņas? “Vai tad tur ir jūsu bērni?” “Jā, – viņš atbildēja, – tie ir mani bērni”.

Pret tuvāko nelaimēm jāizturas, kā pret savu bērnu nelaimēm.

No nodarbības par tēmu “Ekoloģiskā problēma un tās risinājuma ceļš”.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija | Add Comment →