No Bāla Sulama raksta “Kabala un filozofija”: Kamēr Ķēniņš Zālamans (Šlomo) nenonāca Jeruzalemē, viņš nevarēja nogāzt no sava troņa Ašmadaju, kurš uzdevās par ķēniņu Zālamanu (Šlomo). Tāpat arī Kabalas viedie lūkojas uz filozofisko teoloģiju un sūdzas par to, ka nolaupīts viņu zinātnes virsējais apvalks, kuru ieguva Platons un viņa grieķu priekšteči, apgūstot Izraēlas praviešu grāmatas. Tie nolaupīja Izraēlas gudrības pamattēzes un ietērpa drānās, kas tiem nepieder. Un līdz pat šodienai filozofiskā teoloģija svinīgi sēdēja Kabalas tronī, mantojot tās vietu. Grieķu filozofi mācījās pie praviešiem, kabala tika atklāta visiem vēl no Ābrama laikiem. Taču no citas puses, tie nespēja pacelties līdz garīgās atklāsmes augstumiem, jo tas prasīja milzīgas pūles, tāpēc paņēma tikai ārējo šīs zinātnes daļu, – nevis lai izlabotu cilvēka dabu, bet tikai zināšanām. Pirmā pazīme, pēc kuras var noteikt kabalistu, – paraudzīties, kā skolnieks viņš ir. Nav iespējams saņemt garīgo izzināšanu, ja neesi uzticīgs, tuvs īstā kabalista skolnieks.
Kaut gan būt par pazīstama kabalista skolnieku vēl negarantē panākumus garīgajā, tomēr vismaz tas ir pirmais, nepieciešamais nosacījums, lai to sasniegtu. Otra pazīme, kas nosaka kabalistu, – metodikai, kuru viņš piedāvā, jābūt virzītai tikai uz cilvēciskā egoisma labošanu. Jo tieši šajā apstāklī ir atšķirība starp sengrieķu filozofiem (reliģijām, ticībām, garīgajām metodikām uc.), kuri nolaupīja arējo kabalas metodikas apvalku (sarunas par augstākajām pasaulēm, nākamo pasauli, atalgojumu un sodu uc.), un sāka to pielietot un attīstīt egoistiski, nevis lai izlabotu cilvēka dabu, bet lai manipulētu ar viņu. Tās ir divas pamata pazīmes, pēc kurām acumirklī var atdalīt kabalistu no tā, kurš nav kabalists. Ne tikai filozofija, bet jebkuras metodikas, tajā skaitā zinātniskās, ar kuru palīdzību cilvēks cer izlabot pasauli un sasniegt labāku, izlabotu un vairāk vai mazāk ciešamu dzīvi, rezultātā demonstrē savu melīgumu. Meli var atrasties nevis pašos zinātniskajos secinājumos, – bet tajā apstāklī, ka tādā veidā iespējams izlabot pasauli, un dot cilvēkam laimi. Kamēr tas pilnīgi neatklāsies, parastie cilvēki, kuros nav atklājusies īpaša tieksme pēc garīgā („punkts sirdī”), nespēs nopietni raudzīties kabalas virzienā. Tātad, par kabalistu var būt tikai tas, kurš mācījās pie atzīta kabalista. Arī tas, kurš piedāvā egoisma labošanas metodiku, bet nevis visus iespējamos „brīnumus” vai fiziskas darbības, uz kuru rēķina it kā saņem atalgojumu vai sodu no augšienes. Proti, tās nav reliģijas un ticības, ne filozofija vai teoloģija un pat ne mūsu pasaules dabaszinātnes, – bet mūsu egoisma labošanas metodika, lai sasniegtu vienotību un mīlestību. Tādas metodikas plašas atklāšanas nosacījums nepieciešams, lai cilvēce, savas glābšanas labā, pārliecinātos par visu pārējo metodiku nepamatotību.

Avots krievu valodā

Filed under: Ikdienas nodarbība, Kabala | Add Comment →