Mums nav citas iespējas: mums ir jāiegūst atdeves spēks papildus egoistiskajam saņemšanas spēkam, kuru mums devusi daba. Un tad mums rokās būs gluži kā divi groži, ar kuriem mēs spēsim vadīt pasauli un savu dzīvi.

Taču, kur ņemt šo atdeves spēku? Šis spēks eksistē dabā, taču mums tas absolūti nav raksturīgi. Cilvēks ir radīts tikai ar vienu egoisma spēku un rūpējas tikai par saņemšanu.

Mums ir nepieciešams otrs spēks – altruistiskais, lai ar divu spēku palīdzību izveidotu pilnu sistēmu un mācētu vadīt pasauli ar diviem grožiem, gluži kā jātnieks zirgu.

Un šāda iespēja ir! Otrs spēks dabā eksistē, tikai nepieciešams iemācīties to izmantot. Ja mēs vēlēsimies iegūt atdeves īpašību, tad spēsim darboties ar divu pretēju spēku savienošanas palīdzību kā darbojas visa daba, kur ir pluss un mīnuss, silts un auksts utt. Visa daba, izņemot cilvēku, sastāv no divām pretējībām: visa nedzīvā, augu un dzīvnieciskā pasaule, kā arī nedzīvais, augu un dzīvnieciskais līmenis pašā cilvēkā.

Un tikai pats cilvēks viņa iekšējā nodomā darbojas ar vienu saņemšanas spēku – viņā atdeves spēka nav vispār. Pat, ja viņš dod, tad tikai ar nodomu, kaut ko saņemt, proti, viņa atdeve ir slēpta saņemšana.

Tur arī ir mūsu problēma, dēļ kuras mēs nespējam izveidot ne normālu sabiedrību, ne ģimeni. Mēs nevaram pareizi uztvert realitāti, jo tā ir izausta no diviem spēkiem. Mēs atrodamies garīgā, bezgalīgā pasaulē, taču to nejūtam. Lai to sajustu, mums trūkst vēl viena maņu orgāna: atdeves orgāna papildus saņemšanas orgānam.

Un tad mēs sajutīsim pilnīgu, absolūtu sistēmu, un sapratīsim, kur mēs eksistējam un kā vajag dzīvot. Mēs atklāsim, ka patiesībā esam mūžīgi un pilnīgi! Taču šādi laicīgi un mirstīgi mēs sev šķietam tagad, kad skatāmies tikai ar vienu maņu orgānu, tur klāt vēl tik niecīgu un tuvredzīgu, neredzošu tālāk par šīs pasaules līmeņiem.

Pasaules telpa ir daudz lielāka un augstāka, taču mēs to nespējam sajust pat ar to vēlmi baudīt, kāda mums ir – tik niecīga tā ir.

Visas dabas sistēmas sastāv no diviem līdzsvarotiem spēkiem – saņemšanas un atdeves: pluss un mīnuss, absorbēšana un izdalīšana. Taču cilvēciskā sistēma satur tikai vienu spēku, un tāpēc mēs vienmēr nonākam līdz sašķeltībai, jo vēlamies izmantot tikai saņemšanas spēku, nevis atdeves spēku. Mums pietrūkst otrā spēka – mums jāizveido savstarpēja atdeves sistēma. Taču mēs no dabas uz to neesam spējīgi un tāpēc starp mums nepieciešams izveidot jaunas attiecības.

Neviens nepiedzimst ar atdeves spēku. Visiem ir zināms, ka mazi bērni visu velk pie sevis un nepiekrīt izlaist no rokām. Lūk, šāda ir mūsu daba. Un kādā veidā mēs varam izveidot sistēmas, kuras mūs papildīs un līdzsvaros mūsu attiecības?

Mums ir nepieciešams sasniegt līdzsvaru. Neviens mums neaizliedz izmantot saņemšanas spēku, taču to nepieciešams līdzsvarot ar atdevi, un tad cilvēciskā sistēma sāks strādāt pareizi, gluži kā vielmaiņa organismā, kā visas dabas sistēmas.

Savādāk mēs dabā eksistējam kā ļaundabīgs, svešs ķermenis, līdzīgi ļaundabīgam audzējam.

No nodarbības, no Rabaša raksts Nr.909 „Apkārtējā sabiedrība”, 06.10.2021.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs, Krīze un globalizācija | Add Comment →