Tam, kurš vēlas iepazīt dzīves garšu, nepieciešams koncentrēt savu uzmanību uz punktu savā sirdī. Radītājs radīja vēlmi baudīt, ļauno sākotni, tas ir, radīja tikai ļaunumu.

Taču šajā ļaunajā egoistiskajā vēlmē ir punkts sirdī, tā dēvētā „dievišķā daļa no augšienes”, kura visa tiecās uz atdevi, mīlestību, savienošanos. Taču tas ir tikai punkts un tas reizēm melnajā sirdī tik pat kā dziest, bet reizēm uzliesmo kā vāja uguntiņa un pat sāk dzirkstīt.

Šādi dzīvo cilvēks. Reizēm viņš šajā pasaulē veic skaistas, cēlas darbības, taču visbiežāk darbojas pēc egoistiskās sirds norādēm, nevis pēc punkta sirdī, gluži kā sacīts: „Es radīju ļauno sākotni”.

Katram cilvēkam no astoņiem miljardiem šajā pasaulē ir punkts sirdī – daļiņa no augšienes, tomēr tā ir melna un nespīd. Šī punkta daba ir atdeves spēks, taču šis spēks atrodas pīšļos, proti, cilvēks to neciena. Tieši tādēļ mums ir nepieciešams desmitnieks, lai izvilktu šo punktu, izceltu uz āru no materiālās, melnās sirds. To iespējams izdarīt tikai, pateicoties sabiedrības ietekmei.

Pats cilvēks uz šādu ķirurģisku operāciju nav spējīgs, lai nedaudz atkailinātu šo punktu, sajustu, ka spēj dot, mīlēt, satuvināties ar citiem. Viens pats var sēdēt un kliegt tūkstošiem gadu – nekas nelīdzēs. Iedarbojas tikai sabiedrības ietekme: piemērs, kopīgs darbs, kopīgas mācības, gaismas piesaistīšana, kas atgriež pie avota, kuru dēvē par Toru.

Sacīts: „Es radīju ļauno sākotni un tai piedevās Toru”. Proti, egoismam nepieciešams pievienot tikai nedaudz „garšvielu”. Gaisma atklājas nelielām porcijām: nedaudz vēl un vēl, iedarbojoties uz punktu sirdī un paceļot arvien augstāk un augstāk no tās dziļumiem. Un tad mēs sākam sajust realitāti nevis caur sirdi, bet gan caur punktu sirdī. Tādā veidā mēs sevi ceļam no pīšļiem, no pilnīga egoisma.

Ļaunā sākotne savu dabu nemaina, tā paliek ļauna. Taču punkts sirdī aug, pateicoties Toras gaismai, paceļas arvien augstāk no melnās sirds dzīlēm, sākot tās iekšienē spīdēt. No vienas puses ir spīdošs punkts sirdī, taču no otras puses melnā sirds – sanāk „divu līniju” sistēma. Labā līnija ir atdeve, mīlestība, taču kreisā līnija – saņemšana, sodi.

Pareizi savienojoties, šīs divas līnijas rada vidējo līniju, kuru dēvē par Israēlu – “tieši pie Radītāja” (jašar – kel). Pareizi savienojot egoismu no kreisās puses un atdevi un mīlestību no labās puses, cilvēks virzās pie Radītāja.

Viss ir tik sarežģīti veidots, tomēr citādāk nevar. Tāpēc, ka mēs esam radījumi, un mums ir jāsastāv no radījuma materiāla: kreisās līnijas – vēlmes baudīt un no Radītāja spēka: atdeves un mīlestības – labās līnijas.

Kad šīs abas līnijas atrodas manī, man rodas iespēja veikt izvēli un līdzsvarot šos divus spēkus. To tad arī dēvē par vidējo līniju, Israēlu – „tieši pie Radītāja” (jašar – kel), tāpēc ka es patiešām esmu virzīts precīzi uz Radītāju, vēlos kļūt līdzīgs Viņam, izzināt augstāko.

Iznāk, ka, lai virzītos pie Radītāja mums nepieciešams sevī iekļaut kopā gan ļauno, gan labo, tos saglabājot līdzsvarā. Tāpēc ir sacīts: „jo lielāks cilvēks, jo lielāks ir viņa egoisms”.

No kongresa Ņūdžersijā, 1.nodarbība, 24.05.2019.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Norises | Add Comment →