Zoar Grāmata, nodaļa „Vayeira”, 453. p.: Cilvēks tika radīts visā ļaunumā un zemiskumā. Kā sacīts: „Cilvēks dzimst līdzīgs mežonīgam ēzelim”. Visi ķermeņa orgāni, jūtas un īpašības un pie tam domas kalpo viņam tikai ļauniem nolūkiem un zemiskumam visas dienas garumā.

Turpretī tam, kurš izpelnījies saplūsmi ar Radītāju, šo kelim vietā Radītājs neveido jaunas, kuras būtu derīgas un cienīgas viņam paredzētā mūžīgā garīgā labuma saņemšanai, bet tās viszemākās kelim, kuru izmantošana līdz šim bija ļauna un nekrietna, apgriežas otrādi un kļūst viņam par tilpnēm, kas ļauj saņemt mūžīgo patiku un maigumu.

Neskatoties uz to, tās kelim, kurām piemita vislielākie trūkumi, kļūst tagad vissvarīgākās. Tas ir, atklāsmes pakāpe tajās ir vislielākā.

Jo vairāk mēs strādājam, jo dziļāk iekļūstam vēlmes „dzīlēs” un atklājam arvien lielākas problēmas – veselu traucēkļu kompleksu. Tas viss paredzēts tam, lai piešķirtu pietiekami „miesas” tam ļaunumam, kas ielikts mūsos un starp mums, – citādāk sakot, atklāt sašķeltību.

Patlaban mēs strādājam vienotības labā un atklājam tai pretējus spēkus, līdz atklāsim sašķelšanos pirmajā, viszemākajā līmenī.

Tad mums nāksies to pārvarēt. Kādā veidā? Mēs ierobežojam visus nošķirtības un tumsas spēkus. Pie tam tie saglabājas, tāpēc ka ļaunumu nav iespējams anulēt – mēs vienkārši virs tā paceļamies. Nav jālabo viss tas, kas ir mūsos, – sanāks tikai sliktāk. Nē, mēs ieslēdzam savu ļaunumu sevī un paceļamies virs tā augstāk. Par to sacīts: „Visus noziegumus attaisnos mīlestība”. Mīlestība tieši attaisno, nevis izlabo trūkumus.

Ļaunumam ir jāpaliek, tas nepārvēršas labestībā – taču labestība nostājas virs ļaunuma. Tādā veidā dabā viss ir iekārtots un tā ir atslēga, kas ļauj atklāt pilnību.

Mēs tik ļoti vēlamies atbrīvoties no ļaunuma. Mēs nesaprotam, kas labs ir tajā apstāklī, ka vilks apēd aitu. Cilvēks refleksē attiecībā uz savām  īpašībām, pārdzīvo par to, ko savā dzīvē ir izdarījis… Nevajag sevi noēst. Gluži otrādi, jāatzīst fakti un jāaizdomājas par citu: kādā veidā man patlaban izveidot virs tiem pretējas īpašības? Lūk, šeit ir jautājums: kur atrodas gaisma, kas atgriež pie Avota? Ja atklāt ļaunumu, tad, bez šaubām, es varu virs tā izveidot labestību.

Turklāt labestībai un ļaunumam jābūt līdzsvarotiem un tad starp tiem izveidosies vidējā līnija. Bez vidējās līnijas mēs neko nesasniegsim, nenonāksim pie garīgās savstarpējās mijiedarbības (zivuga).

Tādējādi mums arvien no jauna jāatklāj vajadzīgais stāvoklis, meklējot līdzekli, kā sasniegt pirmo kontaktu ar Radītāju.

Pamatojoties uz šo, cilvēks redz, kādā pakāpē viņš patlaban ir izpelnījies izveidot ekrānu (masahu). Ekrāns veidojas virs visām jūtām, traucēkļiem un nelaimēm, kas izpaužas. Galvenais šajā komplektā – naids. Šo naidu attaisno mīlestība. Bez šiem „noziegumiem” mēs nenonāksim pie patiesas, garīgās mīlestības, šī mīlestība tiek veidota tikai virs ienaida.

Lūk, tāpēc mūsdienu pasaulē uzplaukst virtuālās saiknes tehnoloģijas un vairojas komunikācijas līdzekļi. Tas viss notiek tieši tādēļ, lai atklātu naidu. Taču, lai naids nepārietu karā, paralēli mums  jāsniedz cilvēkiem labošanās metodika. Visiem būs jāzina un jāsaprot, kas jādara apstākļos, kas izveidojušies.

Līdzeklis šeit ir viens – vienotība virs nošķirtības, mīlestība virs naida.

No nodarbības par tēmu „Sagatavošanās kongresam Sanktpēterburgā, 2. nodarbība”, 04.07.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kongresi, Norises | Add Comment →