Audzināt bērnu – nozīmē arvien vairāk viņu pietuvināt mūsu un garīgai pasaulei. Īsā laika posmā, galvenokārt vecumā no 9 – 13 gadiem, viņam par visu jātiek skaidrībā. Pēc 12 – 13 gadiem audzināšana tiek pārtraukta, bērni pēc savas dabas jau vairs mūs nedzird, viņi rīkojas un izzina paši, neko no mums nesaņemot. Tāpēc mums jāskaidro un jāsniedz viņiem patiesība par to, kas notiek pasaulē. Jo, ja saindējam viņus ar meliem, šī inde netiek izvadīta no apziņas un izkropļo pasaules uztveri, un kaut kādā pakāpē atrauj bērnus no realitātes, nomainot to ar ilūziju. Protams, tas nenozīmē ka audzināšanā nedrīkst pievērsties analoģijām un līdzībām, taču to formai un robežām jābūt precīzi noteiktām. Viena lieta, ja bērns saprot, ka ar viņu runā metaforiski un pavisam cita lieta, ja viņš domā, ka mežā patiešām dzīvo zvēri, kurus viņš redzējis zīmējumos, kuri prot sarunāties viens ar otru. Viss atkarīgs no pasniegšanas: pirmajā gadījumā bērns iepazīstas ar reālo pasauli, bet otrajā – viņa apziņa un atmiņa cauraužas ar nepatiesiem tēliem.
Bez tam jāsaprot, ka pasakas savā vairumā izceļas no seniem ticējumiem un mitoloģijām, kad katrs objekts tika apveltīts ar dvēseli, augstāko spēku un īpašu ietekmi uz cilvēku.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Ikdienas nodarbība | Add Comment →