Iezīmējot robežas starp saņemšanu un atdevi
Tikko cilvēks nāk ar pretenzijām pret Radītāju, acumirklī rodas apslēptība, un viņš vairs nav virzīts tieši uz Radītāju, bet novirzās uz citu mērķi. Radītājs ir vienīgais spēks, kas ir labestīgs un labu darošs. Ja tu tiecies taisnā ceļā pie Radītāja, tad tev nevar būt nekādu pretenziju. Tiklīdz tu nedaudz novirzies no pareizā virziena, tevī momentāni rodas neapmierinātība un sūdzības.
Atgriezies uz pareizā ceļa un turpini cik vien vari, līdz atkal nomaldīsies no ceļa un sāksi sūdzēties. Tādā veidā, pateicoties neapmierinātībai un tās pārvarēšanai, tu ikreiz virzies uz priekšu pie Radītāja, tevī nav atdeves īpašības, nav labestīgā un labu darošā īpašības. Tev šis tēls jāizveido virs savas saņemšanas īpašības, no pretstata. Tu veido šo īpašību atveidojumu, nevis pašas īpašības.
Zināms, ka izveidot statuju var tikai izejot no trūkuma vai pārpildījuma. Var izveidot lielu bluķi un atšķelt no tā visu lieko tā, lai paliktu vajadzīgā forma. Turpretī var arī paņemt ģipsi un no tā izveidot skulptūru. Taču jebkurā gadījumā galvenais ir robeža, ārējā forma. Šo ārējo formu mēs veidojam virs vēlmes saņemt, katrreiz noskaidrojot, kur atrodas robeža ar atdeves vēlmi. Lasīt vairāk
Niecīgums nenozīmē, ka man nav spēku ko realizēt, gluži otrādi, tas nozīmē, ka es domāju, it kā pats kaut ko daru. Niecīgs nav tas, kurš nespēj būt varonis, bet tas, kurš uzskata, it kā viņš ir varonis. Ja cilvēkā mostas viņa ego, tad viss, ko viņš saka, liecina par viņa niecīgumu.
Protams, mums ir vairums pretenziju pret Radītāju un pret savu stāvokli, apstākļiem, šīs pretenzijas mēs vēlētos izvirzīt Saimniekam, kurš atbildīgs par visu notiekošo ar mums. Taču tas nelīdzēs. Mums ir jāpiekrīt tiem nosacījumiem, kuros esam ielikti, vai arī būsim spiesti virzīties uz priekšu ciešanu ceļā.
Jautājums:
Jautājums:
Jautājums:
Pasaule virzās uz to, lai pilnībā „pārformatētos”. Pakāpeniski izzudīs visas liekās specialitātes, ražošanas, paliks tikai vitāli nepieciešamais. Esam pārdzīvojuši patēriņa kalngalu – cilvēki zaudē vēlmi, lai iegādātos jaunas preces, zūd uzkrāšanas tieksme. Daudzus vairs neinteresē ne mode, ne fasoni, ne īpašas preces. Viņi pārstāj just, ka tas uzlabo viņu garastāvokli, attieksmē pret viņiem izraisa apkārtējo cilvēku cieņu vai sajūsmu. Tas viss jau ir pagājis.
No Bāla Sulama vēstules (Nr. 27) skolniekiem: Protams, es vēlos apvienoties ar jums ar visu savu miesu un dvēseli, šajā un nākamajā pasaulē. Taču es nespēju strādāt savādāk, kā tikai garīgajā un dvēselē, jo pazīstu jūsu dvēseli un spēju ar to apvienoties.
Jautājums:
No Rabaša raksta “Israēl, atgriezies pie sava Radītāja”: Kāpēc Radītājs tiek dēvēts par sasisto siržu dziednieku? Tāpēc, ka cilvēkā galvenais – “sirds” – tilpne, kas saņem visu svētumu no augšienes. Taču, ja šī tilpne ir sasista, tad viss, ar ko tā tiek piepildīta, izplūst uz ārieni. Tāpēc, ja sirds ir sasista, tas ir, atrodas egoistiskās vēlmes varā, tad tajā nespēj ienākt gaisma, pretējā gadījumā tā visa nonāks pie nešķīstajiem spēkiem. Tas tiek dēvēts par “sasisto sirdi”.