Tikko cilvēks nāk ar pretenzijām pret Radītāju, acumirklī rodas apslēptība, un viņš vairs nav virzīts tieši uz Radītāju, bet novirzās uz citu mērķi. Radītājs ir vienīgais spēks, kas ir labestīgs un labu darošs. Ja tu tiecies taisnā ceļā pie Radītāja, tad tev nevar būt nekādu pretenziju. Tiklīdz tu nedaudz novirzies no pareizā virziena, tevī momentāni rodas neapmierinātība un sūdzības.

Atgriezies uz pareizā ceļa un turpini cik vien vari, līdz atkal nomaldīsies no ceļa un sāksi sūdzēties. Tādā veidā, pateicoties neapmierinātībai un tās pārvarēšanai, tu ikreiz virzies uz priekšu pie Radītāja, tevī nav atdeves īpašības, nav labestīgā un labu darošā īpašības. Tev šis tēls jāizveido virs savas saņemšanas īpašības, no pretstata. Tu veido šo īpašību atveidojumu, nevis pašas īpašības.

Zināms, ka izveidot statuju var tikai izejot no trūkuma vai pārpildījuma. Var izveidot lielu bluķi un atšķelt no tā visu lieko tā, lai paliktu vajadzīgā forma. Turpretī var arī paņemt ģipsi un no tā izveidot skulptūru. Taču jebkurā gadījumā galvenais ir robeža, ārējā forma. Šo ārējo formu mēs veidojam virs vēlmes saņemt, katrreiz noskaidrojot, kur atrodas robeža ar atdeves vēlmi. Lasīt vairāk

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment/Ask Question→

Niecīgums nenozīmē, ka man nav spēku ko realizēt, gluži otrādi, tas nozīmē, ka es domāju, it kā pats kaut ko daru. Niecīgs nav tas, kurš nespēj būt varonis, bet tas, kurš uzskata, it kā viņš ir varonis. Ja cilvēkā mostas viņa ego, tad viss, ko viņš saka, liecina par viņa niecīgumu.

Visu vada augstākā gaisma. Taču cilvēks, atrodoties savā egoismā, kļūdās, domādams, ka viņam pašam it kā piemīt kāds personīgs spēks, sajūtas, prāts, viņa egoismā atrodas viss viņa pagrimums. Šis pagrimums nozīmē, ka viņš nesaprot, nejūt, neizzina, ka viņa vēlme baudīt ir tikai gaismas zīmogs. Viņš ir tikai gaismas ēna un viņam nav nekā cita, izņemot šo ēnu.

Ja cilvēks to jūt un saprot, ja cīnās ar šo savu pagrimumu, kurš pastāvīgi viņā mostas, lai atklātu viņam starpību starp viņu un Radītāju, tad pāriet pie cita niecīguma, kas nozīmē nevis pagrimumu, bet uzticību. Viņš vēlas uzticīgi kalpot nevis savai vēlmei – ne ēnai, gaismas pretējam atveidojumam, kas iedomājas, ka eksistē patstāvīgi tikai tāpēc, ka atdalīts no avota, – bet pašai gaismai. Tādā ceļā viņš nonāk pie saplūsmes ar avotu. Lasīt vairāk

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment/Ask Question→

Protams, mums ir vairums pretenziju pret Radītāju un pret savu stāvokli, apstākļiem, šīs pretenzijas mēs vēlētos izvirzīt Saimniekam, kurš atbildīgs par visu notiekošo ar mums. Taču tas nelīdzēs. Mums ir jāpiekrīt tiem nosacījumiem, kuros esam ielikti, vai arī būsim spiesti virzīties uz priekšu ciešanu ceļā.

Lai uzstādītu noteikumus, ir jāzina viss process, visa sistēma, jāsaprot, ka tas patiešām iet labumā un to ir iespējams realizēt. Turpretī, ja mēs nesaprotam šo sistēmu un atrodamies pastāvīgā apslēptībā visā mūsu garīgās izaugsmes ceļā virzoties no lejas augšup, tad mums atliek tikai ticēt, ka visam mūsu darbam jāatrodas augstāk par jebkuru kritiku un pretenzijām.

Raugoties uz visu no sava egoisma, mēs nevaram veikt pareizus secinājumus, tāpēc ka virzība uz priekšu tiek vērtēta nevis attiecībā pret vēlmi baudīt, bet gan attiecībā pret atdeves vēlmi. Tāpēc mēs nekad nespēsim savā stāvoklī saprast, kādā veidā mēs virzāmies uz priekšu, veicinot savu garīgo izaugsmi. Lasīt vairāk

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment/Ask Question→

Jautājums: Kādi soļi mums būtu jāveic ģimenē, lai rastu savstarpējo saskaņu?

Atbilde: Tās ir psiholoģiska rakstura mācības. Nepieciešams labāk iepazīt partnera raksturu, sastādīt prasību, viņa rakstura īpašību sarakstu mūsu izpratnē, pieņemt viņa vājības kā dotumu, kuru nav iespējams mainīt. Jāiemācās pieņemt partnera raksturu tādā veidā, kā to dara māte attiecībā pret mīļoto bērnu.

Mums ir zināms, ka 2 – 3 gadu vecumā jau ir iespējams saskatīt bērna rakstura īpašības. Pēc tam 5 – 7 gadu vecumā viņš jau skaidri pauž savu raksturu un to nav iespējams ietekmēt. Mēs esam spiesti to pieņemt un pielāgoties. Mēs redzam, ka dažas no īpašībām viņš ir mantojis no vecmāmiņas, citas no vectēva, no mātes ar tēvu un to visu uztveram ar mīlestību. Tāpat arī partnerī mums ir jāpieņem pat tādas rakstura īpašības, kuras mums nav vēlamas.

Cilvēks nav spējīgs mainīt savu raksturu. Līdz pat dzīves beigām cilvēkā paliek tāda pati attieksme, uzskati, ieradumi, kurus viņš saņēmis bērnībā. Tādējādi tikai savstarpēja piekāpšanās – galvenais, kas spēj izveidot saskanīgu ģimeni, tā ir panākumu formula.

Tad, kad sastopas divas atšķirīgas formas, visu nosaka savstarpējā piekāpšanās, kuru labprāt pieņemam mūsu savstarpējās attiecībās.

No 40. sarunas par jauno dzīvi, 25.07.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Vīrietis un sieviete | Add Comment/Ask Question→

Jautājums: Kāpēc pēdējā laikā ļoti veiksmīgi ir tie biznesmeņi, kuriem nav izglītības? Kur slēpjas viņu spēks? Kāpēc labākos rezultātus reizēm sasniedz vadītāji, kuriem nav pieredzes un pat zināšanu?

Atbilde: Tas notiek tāpēc, ka vecā lineārā, egoistiskā saiknes sistēma „tu man, es tev”, tas ir, tīri kapitālistiskā sistēma, pārstāj strādāt. Pasaule ienāk integrālajā savstarpējā saiknē, kurā visi saistīti ar visiem, tāpēc ka caur piecu pazīstamu cilvēku ķēdi katrs cilvēks uz Zemes ir saistīts ar visiem pārējiem.

Šādā sistēmā iepriekšējās iemaņas jau nenostrādā – vajadzīgas citas, kas balstītas uz sapratni vai vienotības sajūtu starp cilvēkiem. Tāpēc pirmajā vietā izvirzās nevis staļiniskie stingrā presinga principi, ne arī amerikāniskie, kas balstās uz konkurenci, bet gan savstarpējās saiknes principi. Lasīt vairāk

Filed under: Audzināšana un bērni, Ekonomika un finanses, Krīze un globalizācija | Add Comment/Ask Question→

Jautājums: Ja galvenais ir vilties savos spēkos garīgajā ceļā, tad kādēļ vēl papildus apgrūtināt mūs ar dažāda veida materiālajām problēmām?

Atbilde: Radītājs neapgrūtina tevi un neliek tev ceļā nekādus šķēršļus. Tu pats sapinies. Tu būtu varējis no pirmā mirkļa, tikko uzsākot mācības, uzreiz ieklausīties padomā, ka jāizlabo attiecības starp mums – tur atrast mūsu saikni un šajā saiknē atklāt garīgo pasauli.

Tev neviens netraucēja vienkārši pieņemt šo padomu un izpildīt. Tad šķēršļi, kas pastāvīgi pastiprinās, tev neliktos kā traucēkļi, tā būtu katrreiz jauna vēlme, kas ļautu atklāt nākamo, daudzkārt augstāku pakāpi. Šī pakāpe netraucētu, gluži otrādi, palīdzētu tev pacelties augšup un palielināt, nostiprināt saikni, atklāt tās iekšējo būtību, kas dēvēta par gaismu. Lasīt vairāk

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment/Ask Question→

Pasaule virzās uz to, lai pilnībā „pārformatētos”. Pakāpeniski izzudīs visas liekās specialitātes, ražošanas, paliks tikai vitāli nepieciešamais. Esam pārdzīvojuši patēriņa kalngalu – cilvēki zaudē vēlmi, lai iegādātos jaunas preces, zūd uzkrāšanas tieksme. Daudzus vairs neinteresē ne mode, ne fasoni, ne īpašas preces. Viņi pārstāj just, ka tas uzlabo viņu garastāvokli, attieksmē pret viņiem izraisa apkārtējo cilvēku cieņu vai sajūsmu. Tas viss jau ir pagājis.

Mūsu egoisms, attīstoties ne vien kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi, noved mūs pie pilnīgi cita stāvokļa – pie jaunas dzīves kvalitātes, kad mūsu fiziskajam ķermenim nepieciešams tas, kas tam ir veselīgs un nes labumu: mazliet sporta, pareizs uzturs, normāla ģimene. Pakāpeniski atgriežas sajūta, ka tieši tas mums pietrūkst, ka nerimstoši dzenoties pēc patēriņa, esam pazaudējuši visu.

Jaunā integrālā sistēma, kas homeostāzē ar dabu padara mūs integrālus, izraisa nepieciešamību atstāt tikai nepieciešamākās ražotnes un tirdzniecības saiknes. Dabiski, ka šajā saiknē pieaugs bezdarbs. Lasīt vairāk

Filed under: Audzināšana un bērni, Ekonomika un finanses, Krīze un globalizācija | Add Comment/Ask Question→

No Bāla Sulama vēstules (Nr. 27) skolniekiem: Protams, es vēlos apvienoties ar jums ar visu savu miesu un dvēseli, šajā un nākamajā pasaulē. Taču es nespēju strādāt savādāk, kā tikai garīgajā un dvēselē, jo pazīstu jūsu dvēseli un spēju ar to apvienoties.

Turpretī jūsu sirdī nav iespējams strādāt savādāk, kā tikai ķermenī, jo jums nav izprotams mans garīgums, lai prastu ar to apvienoties. To saprotot, jūs tāpat sapratīsiet, ka es pats nejūtu nekādu attālumu no jums, turpretī jums, protams, nepieciešama ķermeņa un vietas tuvība, taču tas tikai attiecībā pret jums pašiem un jūsu darbu, nevis attiecībā pret mani un manu darbu.

Es lūdzos Radītājam, lai Viņš vestu jūs pa īstenības ceļu un lai jūs atbrīvotos no visiem pavērsieniem, kas ceļā jums uzglūn un lai ko jūs darītu, jūsu rokās Radītājs gūs panākumus. Turpretī no savas puses, jums stingri jāseko manam ceļam, kuru esmu jums izklājis, ar jūsu prātu un sirdi, kaislīgā tieksmē un lūgšanā un tad, bez šaubām, Radītājs mūs novedīs pie panākumiem, un drīzumā mēs apvienosimies ar miesu un dvēseli šajā pasaulē un nākamajā. Lasīt vairāk

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Skolotājs un skolnieks | Add Comment/Ask Question→

Jautājums: Bāls Sulams raksta, ka mūsu laikmetā ir radusies iespēja paātrināt attīstības procesu un pacelties augšup, lai sasniegtu Radītāju. Kā šo iespēju saskatīt un kā to realizēt?

Atbilde: Mēs dzīvojam īpašā laikā, kurš patiešām dod mums iespēju. Vispirms tāpēc, ka rešimot, kas mūsos atklājas, mudina mūs atklāt zinības par Radītāju, par dzīves būtību. Tas arī ir galvenais jautājums, kas mostas cilvēkos. Pēc tūkstošiem gadu ilgās attīstības cilvēks pa īstam sāk meklēt savas dzīves jēgu, nevis nodzīvot dzīvi pēc iespējas komfortablāk.

Vēl pirms kādiem piecdesmit gadiem mēs uzskatījām, ka materiāliem labumiem nebūs gala un līdz bezgalībai ekstrapolējām patēriņa sabiedrības perspektīvas. „Viss ir iespējams: mēs lidosim uz zvaigznēm, iegūsim varu pār dabas spēkiem, baudīsim dzīvi pārpilnībā…” Tāds bija mūsu egoisma vektors. Lasīt vairāk

Filed under: Egoisma attīstība, Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija, Veselība | Add Comment/Ask Question→

No Rabaša raksta “Israēl, atgriezies pie sava Radītāja”: Kāpēc Radītājs tiek dēvēts par sasisto siržu dziednieku? Tāpēc, ka cilvēkā galvenais – “sirds” – tilpne, kas saņem visu svētumu no augšienes. Taču, ja šī tilpne ir sasista, tad viss, ar ko tā tiek piepildīta, izplūst uz ārieni. Tāpēc, ja sirds ir sasista, tas ir, atrodas egoistiskās vēlmes varā, tad tajā nespēj ienākt gaisma, pretējā gadījumā tā visa nonāks pie nešķīstajiem spēkiem. Tas tiek dēvēts par “sasisto sirdi”.

Radītājs spēj cilvēkam palīdzēt tikai tad, kad sirds sajutīs, ka ir sasista. Līdz tam brīdim nav kam palīdzēt. Sirds sasitas vienā reizē, taču mēs to labojam mazās daļās, un tas ir milzīgs atvieglojums mūsu darbā. Mums nav jāiegulda milzīgas pūles, lai izlabotu visu uzreiz: no sava esošā egoistiskā stāvokļa tiešā ceļā līdz Bezgalības pasaulei.

Tā vietā savu labošanos mēs varam veikt pakāpeniski, mazām porcijām, it kā nestu ķēniņa dārgumu krātuvi pa vienai monētai no vienas vietas uz otru. Lasīt vairāk

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment/Ask Question→