Īsie stāsti. Ieplānotā babiloniešu sapurināšana
Babiloniešu civilizācija radās Mezopotāmijas centrālajā daļā un izvietojās ļoti ērtā vietā – uz auglīgām zemēm starp Eifratas un Tigras upēm. Divupes iedzīvotāji nodarbojās ar zvejniecību, audzēja sīpolus, ķiplokus, griķus, miežus, kviešus. Viņi dzīvoja vienkārši, tomēr bez bēdām, izmantojot reģiona dāsnos dabas dotos labumus.
Senajā Babilonā pirmoreiz parādījās apūdeņošanas sistēmas, ūdensvadi, bija attīstīta laistīšana un zemes apzaļumošana.
Neskatoties uz to, ka valsti vadīja valdnieks, cilvēki dzīvoja nosacīti brīvi. Viņi paši sevi nodrošināja, uzturēja sabiedrību un valsti, viņiem nebija ienaidnieku un viņi dzīvoja draudzīgi un laimīgi. (vairāk…)
Mums neizprast mūsdienu pasaules procesus, ja nenoskaidrosim situāciju, kas bija šo procesu dziļākais cēlonis un prototips aptuveni pirms četriem tūkstošiem gadu.
Šodien kļūst acīm redzams, ka mūsu pasaules plaknē mums vairs nav ko darīt, ka esam paredzēti tam, lai “rāptos” uz augšu. Un no tukšuma stāvokļa šajā līmenī vienlaicīgi rodas nākošais stāvoklis, iespēja garīgi pilnveidoties.
Jautājums:
Mūsdienās, ir beidzies lineārais egoistiskās attīstības process, un mēs no jauna esam savienojušies laikmetīgā izskata Babilonā, izveidojot globālu tīklu apkārt visai Zemei. Babilona ir vērsusies plašumā pa visu pasauli.
Jautājums:
Nav tā, ka vairākums babiloniešu nepiekrita Ābramam, taču viņi nesajuta, ko tas viņiem nozīmē. Tikai pieci tūkstoši cilvēku sajuta, ka Ābrams viņu dzīvē ienes gaismu, velk tos uz priekšu, ka viņš var būt viņu gans, līderis, vadītājs, – un devās ar viņu. Viņi juta, ka virzās uz to pašu gaismas stariņu, neklanoties savam elkam, bet sekojot viņam kā vadītājam.