Cilvēce attīstās no egoisma palielināšanās. Tāpēc kopš ARI laikiem un mūsdienās mēs kļūstam derīgi egoisma labošanai, tāpēc ka egoisma attīstība ir sasniegusi tādu stāvokli, kad tas mums sāk traucēt.
Mēs ienākam krituma un citu apspiešanas periodā, kad pasaule ir apdraudēta, ja ne ar pilnīgu iznīcināšanu, tad vismaz tai draud krīzes, kurām mūsdienās ir jāparādās. Un nekāds prāts pret mūsu ierobežoto egoismu nepalīdzēs. (vairāk…)
Tādēļ, ka nav darbinieka, kurš strādātu bez jebkāda mērķa, bez šaubām arī Radītājam bija radīšanas mērķis, kas paveras mūsu acu priekšā.
Un no visas šīs realitātē eksistējošās daudzveidības īpašs svarīgums ir sajūtai, kas raksturīga dzīvnieciskajai pasaulei, kad katrs no dzīvniekiem sevi sajūt eksistējošu, taču vissvarīgākā no sajūtām ir saprātīga sajūta, kas ir dota tikai un vienīgi cilvēkam, pateicoties ciešanām un tuvākā sarūgtinājumam. (vairāk…)
Atmiņa nav atmiņas zona mūsu smadzenēs. Mēs pieslēdzamies kopējām smadzenēm, kuras atrodas kopīgā vēlmē. Tas, kurš tām ir pieslēgts, no turienes saņem nepieciešamo informāciju. Atslēdzas – aizmirst.
Tāpēc nav jautājuma par to, kādā veidā iepriekšējo gadsimtu kabalisti spēja sarakstīt savas grāmatas. Tajos laikos bija aizliegts pierakstīt, visi mācījās mutiski. Skolotājs runāja, skolnieki to uztvēra un iegaumēja. Nebija tāda jēdziena „pierakstīt”. (vairāk…)
Jautājums: Mūsu pasaules zinātnieki nepārtraukti strīdas un viens otram nepiekrīt, katrs izvirzot savu teoriju. Kā tas notiek zinātniekiem kabalistiem?
Atbilde: Ja zinātnieks kabalists precīzi iztēlojas, kur viņš atrodas un runā tikai no izzināšanas līmeņa, neskarot to, ko nav atklājis, tas ir īstens zinātnieks, kura secinājumiem var uzticēties. (vairāk…)
Jautājums: Vai visiem kabalistiem ir sašķelta apziņa – „es” un man egoisms?
Atbilde: Tas ir atkarīgs no tā, ar ko cilvēks sevi asociē: ar punktu sirdī, vai ar savu egoismu. Taču, ja gan ar vienu, gan ar otru, tad viņš patiešām sevi sajūt duāli, dalīti divās daļās. (vairāk…)
Galvenā grūtība ir tā, ka mēs vispār nespējam iedomāties garīgo darbu. Tas nav saprotams ne mūsu jūtās, ne prātā. Mēs sākotnēji esam cilvēki, kuri pilnībā ir piederoši šai pasaulei un strādājam tikai ar šīs pasaules jēdzieniem, mēriem, vērtējumiem – tajā ir visa mūsu dzīve.
Mūsu darba lauks tiek veidots no šīs pasaules jēdzieniem un neiziet ārpus tās rāmjiem. (vairāk…)
Laika kategorija nepastāv. Stāvokļu mainīšanās mūsos mums rada laika sajūtu. Ja stāvokļi nemainītos, es laiku nejustu. Laiks ir izmaiņu daudzums, ko mēs pamanām.
Laiks var stiepties un var steigties – viss ir atkarīgs no cilvēkā notiekošo izmaņu iekšējās sajūtas. Taču tiklīdz izmaiņas nav laiks pazūd. (vairāk…)
Pasaule ir Radītājs, kurš iemiesojas it visā, ko mēs redzam savā acu priekšā: nedzīvo, augus, dzīvniekus, cilvēkus. Īstenībā pasaules nav, taču ir šie četri līmeņi: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais, cilvēciskais, kuri atrodas cilvēkā. Cilvēks redz pats sevi un neko vairāk: savas iekšējās īpašības augstākās gaismas fonā. (vairāk…)
Iekams cilvēks nav gatavs saņemt gaismu atdeves dēļ, nevis dēļ savas baudas, līdz tam brīdim augstākā gaisma slēpjas. Citādāk cilvēks izmantotu Radītāju egoistiski un vēl vairāk palielinātu viņu īpašību neatbilstību.
Tāpēc Radītājs sevi slēpj. Un, ja cilvēks, neskatoties uz šo apslēptību, visiem spēkiem cenšas nodibināt saikni ar Radītāju, tad apslēptība pārvēršas par viņus saistošos ekrānos. (vairāk…)
Radītājs sākotnēji radīja pilnīgu radījumu, tāpēc ka augstākajam spēkam nav ierobežojumu laikā, telpā un jebkādu nosacījumu pildīšanā.
Taču, tikai attiecībā uz mums eksistē apslēptība, lai mēs izzinātu, atklātu, izpētītu šos nosacījumus, likumus: „Nav neviena cita, izņemot Radītāju, laba un labu daroša”, proti, absolūtas pilnības un kļūtu līdzīgi Viņam. (vairāk…)