Jautājums: Vai kabalisti tekstu rakstīja kā kodu, vai aiz burtiem un vārdiem slēpa noslēpumus, vai, kā rakstīts tā arī saprast?
Atbilde: Kā rakstīts tā arī saprast. Un pēc tam jūs redzēsiet, ka šajā „kā rakstīts” atklājas pavisam cita, jauna jēga, taču ne pašā tekstā, bet iekšēji jūsos, kā reakcija uz šo tekstu. Tas ir, atklājaties jūs, nevis teksts. (vairāk…)
Jautājums: Kā grāmatas „Šamati” („Dzirdētais”) lasīšana man spēj palīdzēt „sagremot” un apzināties jaunus garīgos stāvokļus, kurus es sāku just, apgūstot kabalas zinātni.
Atbilde: Lieta tā, ka „Šamati” tiek izzināta pakāpeniski. Pieņemsim, ka šodien tev ir divdesmit gadi, tad studējot un kopā ar mums izejot cauri materiālu, aptuveni pēc 10 gadiem tu sapratīsi, par ko stāsta šī grāmata, tās dziļumu. Tu sāksi sevī atrast adekvātus stāvokļus. (vairāk…)
Jautājums: Kas kabalas zinātnē ir skolotājs? Ar ko viņš principiāli atšķiras no kvantu fizikas skolotāja vai cīņas mākslu trenere?
Atbilde: Lieta tā, ka kabalas zinātnē nepieciešams sekot skolotājam „aizvērtām acīm” daudzu gadu garumā. Un tas nav pārspīlējums, tāpēc ka ceļš uz garīgo izzināšanu aizņemt 10, 15, 20 gadus. (vairāk…)
Mācības ir līgšana. Nedrīkst pieķerties mehāniskām pasauļu shēmas zināšanām. Vispareizākā sajūta ir karāšanās gaisā un kad nav nekādas iespējas kam pieķerties. Šī zinātne ir pretēja mūsu racionālajam prātam.
Cilvēkam ir jāsaprot, ka, iekams neizzinās garīgo, viņam nekā nav. Kabalisti lūdzās par to, lai aizmirstu visas iegūtās zināšanas, tāpēc ka tad viņu vēlme būs tīra. Nepieciešams tikai iemācīties prasīt: savienoties ar biedra sirdi un raidīt uz augšu lūgšanu. (vairāk…)
Atmiņa nav atmiņas zona mūsu smadzenēs. Mēs pieslēdzamies kopējām smadzenēm, kuras atrodas kopīgā vēlmē. Tas, kurš tām ir pieslēgts, no turienes saņem nepieciešamo informāciju. Atslēdzas – aizmirst.
Tāpēc nav jautājuma par to, kādā veidā iepriekšējo gadsimtu kabalisti spēja sarakstīt savas grāmatas. Tajos laikos bija aizliegts pierakstīt, visi mācījās mutiski. Skolotājs runāja, skolnieki to uztvēra un iegaumēja. Nebija tāda jēdziena „pierakstīt”. (vairāk…)
Visas grūtības apgūstot kabalu ir saistītas ar to, ka kabala pieprasa pāriet uz jaunām vērtībām. Tāpēc cilvēki, kuri nav gatavi un tam nepiekrīt, dēļ pacietības trūkuma, aiziet. Tāpēc, ka viņi netic, ka šīs mācības nesīs reālu rezultātu, un nesaprot, par ko stāsta šī zinātne.
Taču šeit ir nepieciešama pacietība, lai ļautu ar sevi strādāt augstākajai gaismai, spēkam, kurš mūs pārvērš par jaunu radījumu. Pakāpeniski mēs sākam just, saprast un vērtēt pēc jauniem kritērijiem. (vairāk…)
Kabala kā visas zinātnes pamatojas uz definīcijām, principiem un stūrakmeņiem, no kuriem izriet viss pārējais. Tāpēc, ja mēs neprecīzi izmantojam definīcijas, neprecīzi izmantojam kabalas principus, tad no visas zinātnes nekas nepaliek.
Turklāt kabala ir praktiska zinātne. Kabalisti sevī mainot parametrus – egoisma lielumu, ekrāna lielumu u.c., saņem dažādas gaismas. Viņi no sevis rada laboratoriju un tāpēc veicot paši ar sevi konkrētus pētījumus zina, ko runā. (vairāk…)
Galvenā grūtība ir tā, ka mēs vispār nespējam iedomāties garīgo darbu. Tas nav saprotams ne mūsu jūtās, ne prātā. Mēs sākotnēji esam cilvēki, kuri pilnībā ir piederoši šai pasaulei un strādājam tikai ar šīs pasaules jēdzieniem, mēriem, vērtējumiem – tajā ir visa mūsu dzīve.
Mūsu darba lauks tiek veidots no šīs pasaules jēdzieniem un neiziet ārpus tās rāmjiem. (vairāk…)
Materiālajā pasaulē mēs esam pieraduši strādāt ar savu parasto prātu. Skolotājs skaidro, bet es pārbaudu teikto, prātā saprotu un sirdī piekrītu. Taču kabalā mācās citādāk, apgūstot to, ko tagad nav iespējams saprast un uztvert. Tāpēc, ka mūsu prāts nav veidots atbilstoši tam līmenim, par kuru ir runa.
Augstākajā līmenī darbojas likumi, kuri nesakrīt ar maniem principiem un loģiku ar visu, ko es saprotu un jūtu. Taču man tie ir jāpieņem kā likumi, kuri ir piederoši augstākajam līmenim. (vairāk…)
Jautājums: Mēs garīgo pasauli izzinām apvienojoties. Kāpēc tad dižie kabalisti visu izzināja vienatnē?
Atbilde: Kabalisti nekad neko neizzināja vienatnē. Vienkārši par viņiem šādā veidā tiek rakstīt, kā par vienu cilvēku. Kad mēs runājam par rabīnu Šimonu, mēs aizmirstam par to, ka viņam bija desmitnieks.
Cilvēkam ir jābūt nelielai grupai vismaz vēl vienam biedram, ar kuru viņš varētu noregulēt savas altruistiskās, virs egoistiskās attiecības un tajās atklāt Radītāju.
No nodarbības krievu valodā, 04.06.2017.