Pēc tam, kad ebreju tauta iegāja Izraēlas zemē, tas ir, sasniedza tādu savienošanās stāvokli, kad sāka savstarpēji strādāt, lai izveidotu starp viņiem mīlestību, labestību un pilnīgu iekļaušanos vienam otrā, radās jauni vadītāji – valdnieks Dāvids un pravieši, kuri dzīvoja katrā paaudzē.

Tie bija diženi kabalisti, kuri turpināja Ābrama ceļu, strādājot pie tā, lai tauta būtu vienota, palīdzot tai apvienoties un nodarboties ar nākamās paaudzes audzināšanu.

Tomēr egoisms viņos pakāpeniski palielinājās, izraisot cilvēku atdalīšanos vienam no otra un šo procesu nebija iespējams apturēt.

Tas bija nepieciešams gan vēsturiski, gan dialektiski, par cik Izraēlas tautai bija jāparāda visai pasaulei piemērs, kā pareizi dzīvot. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Izraēla un pasaules tautas, Metodikas izplatīšana - Nav komentāru→

Pēc atrašanās pie Sīnaja kalna Izraēlas tauta sāk strādāt ar sevis pilnveidošanu, iekšēji realizējot labošanās programmu, ko dēvē par „četrdesmit gadu klejojumiem pa tuksnesi”.

Četrdesmit gadi ir laiks (lai gan šeit netiek runāts par laiku kā kategoriju, bet kā par intervālu, mērojot pakāpes), kad viņi paceļas no pilnīga egoisma līmeņa un pa daļām to izlabo, paceļoties līdz pilnīga altruisma līmenim.

Taču tas vēl nenozīmē, ka viņi ir saiknē ar Radītāju. Viņi tikai sasniedz stāvokli, kad atrodas Viņam pretī, bet vēl ar Viņu nesavienojas, jo, lai arī viņiem ir noformējusies savstarpējas atdeves īpašība, tomēr vēl nav savstarpējas mīlestības. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Izraēla un pasaules tautas, Metodikas izplatīšana - Nav komentāru→

Beidzot visus dzīves posmus Ēģiptē un izejot no tās, Izraēlas tauta nonāk stāvoklī, ko dēvē par „Sīnaja kalnu”. Tauta sāk apzināties, ka stāv pie milzīga ļaunuma kalna, jo „Sīnaja” ir savstarpējs naids, dziļa nošķiršanās starp cilvēkiem, daudzkārt lielāka nekā Ēģiptē.

Un ja, atrodoties Ēģiptē vai Senajā Babilonā, viņi līdz galam to neapzinājās, tad tagad ļaunums viņiem pilnībā atklājas.

Tādēļ tauta ir nesaprašanā un pat nestādās priekšā, ko darīt. Tomēr Mozus viņus mierina, apsolot izveidot kontaktu starp viņiem un Radītāju. Tāda arī ir viņa loma, jo viņš ir vienojošais posms starp Izraēlas tautu un augstāko spēku. Bez viņa norādījumiem un palīdzības, bez viņa saiknes ar Radītāju, cilvēki neko nespētu izdarīt. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Izraēla un pasaules tautas - Nav komentāru→

Kabalas metodes būtība ir tajā aspektā, lai varētu pareizi strādāt ar mūsos augošo egoismu, ar labās altruistiskās līnijas palīdzību un tad vēl pacelties pa garīgo pasauļu pakāpieniem. Tādēļ kārtējais garīgās attīstības etaps ir milzīga egoisma parādīšanās mūsos.

Rodas jautājums: no kurienes radīsies šis lielais egoisms, kas pacels mūs līdz Radītāja līmenim?

Ja tas parādītos mūsu garīgās izveides pirmajos etapos, tad mēs zemapziņā nespētu ar to strādāt un aizmuktu no sava pakāpiena. Tādēļ iedziļināšanās ego un tā iekšējā izaugsme notiek pakāpeniski. Tāda pakāpeniska satuvināšanās ar egoismu, kas beigās atklājas visā savā milzīgā melnā tukšumā un visu aprijošā spēkā, tiek aprakstīta stāstā par Jāzepu un viņa brāļiem. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Izraēla un pasaules tautas, Senā Babilonija - Nav komentāru→

Garīgajai virzībai ir nepieciešams pareizi ierobežot egoismu. Tas noved pie vidējā lieluma starp Ābrama žēlsirdības (labestības) īpašību un Īzaka cietsirdības (spēka) īpašību, un ļauj atklāt starp viņiem kaut ko kopēju.

„Kaut ko kopēju” nozīmē nākamo Ābrama grupas attīstības līmeni, ko dēvē par „Jēkabu”, jo no saiknes starp labo līniju (Ābrams) un kreiso līniju (Īzaks) pakāpeniski atklājas vidējā līnija (Jēkabs).

Tieši no šī mirkļa var runāt par īstu kabalas metodes realizāciju, jo tagad tā sāka ietvert sevī divas līnijas: labo un kreiso, žēlsirdības īpašību (atdevi) un tiesas īpašību (saņemšanu), no kurām veidojas trešais spēks, kas tās savstarpēji savieno, pareizi realizējot. Šo trešo spēku tātad dēvē par „Jēkabu”. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Izraēla un pasaules tautas, Senā Babilonija - Nav komentāru→

Pēc tam, kad Ābrams nodibināja savu skolu, viņš kopā ar mācekļiem, kuri viņam pievienojās, sāka attīstīt kabalas metodi. Tādā veidā viņš radīja trīs sistēmas: apmācības sistēmu, izplatīšanas sistēmu un kabalas realizācijas sistēmu.

Izplatīšanas sistēma ņēma vērā cilvēka attīstības līmeni. Viss bija atkarīgs no tā, kā cilvēki uztver garīgo ideju, cik tuva tā viņiem ir un vai atbilst viņu vēlmēm, cik daudz var parādīt, ka šī metode ir viņiem noderīga.

Un tad, virzoties augšup un attīstoties, viņi jau spēs saprast arī citas iespējas, kādas tā viņiem dod. Tādēļ vērsties pie cilvēka vienmēr vajag viņa līmenī un viņam saprotamā valodā, pievilinot ar to, ka tu vari viņam palīdzēt realizēt tieši to, ko viņš vēlas. (vairāk…)

Filed under: Izraēla un pasaules tautas, Kabala un reliģija, Metodikas izplatīšana, Senā Babilonija - Nav komentāru→

Senā Babilona kļuva par šūpuli dažādiem garīgiem virzieniem un praksēm. Ja pirms Ābrama perioda babilonieši dzīvoja mierīgi, mīlestībā un draudzībā – tā, kā to mācīja Noasa sekotāji, tad pēc egoisma izaugšanas, viņi sāka atdalīties viens no otra un sadalījās daudzās grupās.

Katra grupa, vadoties no tā, kas to iekšēji pievilka, sāka pielūgt to vai citu dievību (īpašību, spēku). Tā nebija vienkārši akmeņu vai koku pielūgsme, tā bija dabas spēku pielūgsme. Tā parādījās daudzdievība, baltā un melnā maģija, astroloģija un citas prakses, eksistējošas vēl šodien. (vairāk…)

Filed under: Izraēla un pasaules tautas, Kabala un reliģija, Metodikas izplatīšana, Senā Babilonija - Nav komentāru→

Pēc tam, kad Ābrama grupa, strādājot pie apvienošanās, sāka sevī atklāt jaunu egoisma slāni, starp viņiem atkal iestājās nesaticība, kā agrāk Senajā Babilonā.

Viņi nokļuva milzīga egoisma – faraona varā, kas viņus apspieda un viņu savstarpējās attiecības pārvērtās „Ēģiptes verdzībā”.

Tieši šajā laikā parādās nākamais tautas vadītājs – Mozus. Viņš no mazām dienām tika audzināts faraona mājā, taču, neskatoties uz to, viņam radās milzīga vēlēšanās pacelties augstāk par savu audzināšanu. Viņš aizmūk no faraona un vēršas pie tautas, mudinot to doties prom no Ēģiptes. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Izraēla un pasaules tautas - Nav komentāru→

Vārds Ābrams (av – am) nozīmē „tautas tēvs”. Ābrams patiešām bija visas cilvēces garīgais tēvs, jo viņš kļuva ne tikai daudzu tautu ciltstēvs, bet arī radīja garīgo metodiku, kas ļauj izlabot visu pasauli.

Viņa metodes centrālais punkts bija norāde uz Radītāju, kā uz vienīgo un vienoto dabas spēku, kurš vada visu universu: „Nav neviena cita, izņemot Viņu”.

Radītāja īpašības viņš noteica, kā „labs un labu darošs”. Cilvēces uzdevums saskaņā ar Ābrama mācību nozīmē Radītāja atklāšanu un saliedētību atbilstoši likumam „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. (vairāk…)

Filed under: Izraēla un pasaules tautas, Kabala un reliģija, Senā Babilonija - Nav komentāru→

Babiloniešu civilizācija radās Mezopotāmijas centrālajā daļā un izvietojās ļoti ērtā vietā – uz auglīgām zemēm starp Eifratas un Tigras upēm. Divupes iedzīvotāji nodarbojās ar zvejniecību, audzēja sīpolus, ķiplokus, griķus, miežus, kviešus. Viņi dzīvoja vienkārši, tomēr bez bēdām, izmantojot reģiona dāsnos dabas dotos labumus.

Senajā Babilonā pirmoreiz parādījās apūdeņošanas sistēmas, ūdensvadi, bija attīstīta laistīšana un zemes apzaļumošana.

Neskatoties uz to, ka valsti vadīja valdnieks, cilvēki dzīvoja nosacīti brīvi. Viņi paši sevi nodrošināja, uzturēja sabiedrību un valsti, viņiem nebija ienaidnieku un viņi dzīvoja draudzīgi un laimīgi. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Izraēla un pasaules tautas, Senā Babilonija - Nav komentāru→