Category Archives: Ikdienas nodarbība

Otrgadnieku nelaimes

Bāls Sulams „Kabalas zinātnes būtība”: Kabalas zinātne ir ne vairāk un ne mazāk kā sakņu kārtība, kas nonāk lejup cēloņu un seku ceļā saskaņā ar nemainīgiem un absolūtiem likumiem, kuri saplūst un noved pie viena ļoti cēla mērķa, kas dēvēts par Radītāja Dievīguma atklāsmi Viņa radījumiem šajā pasaulē.

Kabalas zinātne atklāj atsevišķam cilvēkam vai visai cilvēcei kopumā obligātu, posmsecīgu attīstības ceļu, kas pakļaujas absolūtiem likumiem un kas no tekošā stāvokļa virza uz labošanās beigām. Kabala skaidro, kādi līdzekļi cilvēkam palīdz iziet šo ceļu un kādi spēki iedarbojas uz viņu nepārtrauktas virzības uz priekšu gaitā saskaņā ar  Dabas gribu, vai arī pateicoties apzinātai dalībai, kad viņš iegulda savu artavu personīgajā attīstībā. Visas mūsu attīstības detaļas, sākot no esošā stāvokļa un līdz labošanās beigām, mēs atklājam sistēmā ar nosaukumu „kabalas zinātne”.

Tādējādi nav svarīgākas un mums nepieciešamākas zinātnes – īpaši tagad, kad esam pabeiguši attīstību nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā līmenī. Iepriekš mēs vēl nespējām apgūt kabalas zinātni un to izmantot, tāpēc tā neatklājās. Taču tikko mēs iegūstam spēju to pielietot un savai dabiskai, savlaicīgai attīstībai pievienot paātrinājuma elementu, citiem vārdiem, forsēt attīstību, to saprast un apzināties, – kabalas zinātne atklājas un liek mums to izmantot. (vairāk…)

Ikviens, kurš lasa šo vēstuli – arī ir izredzētais!

No Bāla Sulama vēstules (Nr. 9): Un tagad es uzzināju, kādu milzīgu priekšrocību man žēlīgi devis Radītājs salīdzinājumā ar visiem maniem laikabiedriem. Es ilgi pūlējos izzināt, kāpēc pēc Radītāja vēlmes tiku izraudzīts no visiem pārējiem, ņemot vērā visu manu niecību un grēcīgo dabu, kas piemīt visam mūsu laikmetam.

Un kad es iedomājos patieso šīs izredzētības pakāpi, tad izbrīnījos par labvēlību, kādu man izrādījis Radītājs, Kurš no šā brīža un uz mūžīgiem laikiem novērsa manā sirdī visus jautājumus par garīgā darba nepieciešamību. No šodienas un uz mūžiem es jūtu pienākumu nemitīgi strādāt „kā iejūgts vērsis un ēzelis zem smagas nastas”, dienām un naktīm nepārtraukti meklēt vēl kādu iespēju, kas ļauj sniegt baudu savam Radītājam.

Līdz pat šai dienai šis ir mans ilgotais darbs un esmu gatavs to darīt nepārtraukti septiņdesmit gadus, pat neredzot tajā nekādus panākumus un veltīt tam visas manas dzīves dienas, lai tikai būtu pārliecināts, ka mēroju saplūsmes ar Radītāju ceļu, par kuru uzzināju iepriekš. (vairāk…)

Mēs varētu pārvērst šo pasauli par Paradīzes dārzu!

No Bāla Sulama raksta: „TES priekšvārds”: Ja mēs uzsāksim meklējumus, lai rastu atbildi tikai uz vienu visizplatītāko jautājumu, esmu pārliecināts, ka visas šīs problēmas un šaubas (attiecībā uz kabalas zinātni) izzudīs no redzes loka un, paveroties to virzienā, tu redzēsi, ka šo problēmu un šaubu vienkārši nav.

Runa iet par mokošo jautājumu, kuru uzdod visi cilvēki: „Kāda ir manas dzīves jēga?”. Mūsu dzīves gadi mums izmaksā ļoti dārgi, mēs izciešam šo gadu dēļ vairums ciešanu un moku, lai galu galā tos pabeigtu. Kurš tad izjūt no tiem baudu? Vai pareizāk sakot, kam es sagādāju baudu?

Cilvēce izjūt ciešanas, cieš ikviens cilvēks, visa šī dzīve – nepārtrauktas mocības. Tikai reizēm uz dažiem gadiem mums tiek dota atpūta, bet visu pārējo laiku esam spiesti veikt nepārtrauktu karu par savu eksistenci – un tādu dzīvi cilvēkam ir sagatavojusi daba. (vairāk…)

Dzelzs starpsiena pēc patērētāja pasūtījuma…

Jautājums: Kāpēc Bāls Sulams raksta, ka no kabalas mūs atdala dzelzs starpsiena, kuru nepieciešams uzspridzināt?

Atbilde: No savas puses Bāls Sulams jūt absolūtu nepieciešamību atklāt kabalu, taču no ļaužu puses viņš neredz tajā nekādu vajadzību. Kabalu atgrūž visiem spēkiem, izmanto visas iespējamās atrunas. Tauta izskatās gluži kā sasirgusi, nevēloties atzīt vienīgās zāles, kuras var glābt tās dzīvību. Tādējādi jāpūlas nogādāt tai šīs zāles jebkurā veidā, gluži kā bērnam: pievilcīgā iesaiņojumā un ar jebkuru pierunāšanu, iepriekšējiem paskaidrojumiem. Kaut kas taču ir jādara!

Vienkāršs cilvēks nejūt, kāda starpsiena atdala viņu no kabalas zinātnes. Tikai vēlāk mēs sākam to atklāt. Kabala – Radītāja atklāšanas metodika cilvēkam šajā pasaulē. Turklāt šāda atklāšana ir pretmetā mūsu dabai. Ja vien mēs sajustu, ka Radītāja atklāšana būs salda un nāks par labu mūsu egoismam, nesīs mums vairāk naudas, vairāk uztura, labklājību ģimenē, slavu, varu, zinības – mēs ar prieku to pieņemtu. Ja Radītājs piepilda mūsu pasaulīgās vēlmes, tad jebkurš ir gatavs tiekties pēc Viņa. (vairāk…)

Dzīve ir laba, ja saproti tās jēgu

Pastāv tikai viens līdzeklis, kas ļauj sasniegt radījuma mērķi – kabalas zinātne. Visus pārējos mērķus, kuri mums paveras šajā pasaulē, ir iespējams sasniegt izmantojot savus spēkus. Taču mums nav spēka, kas ļauj sasniegt radījuma mērķi, nav nekādas iespējas to izprast. Mēs sākotnēji neesam iekārtoti tā, lai prastu šo mērķi saskatīt un sasniegt.

Taču mūsu attīstības procesā ielikts stāvoklis, kurā mēs jutīsimies slikti bez radījuma mērķa sasniegšanas, pat dzīvojot vienkāršu pasaulīgi dzīvi, kas it kā pilnīgi nav saistīta ar augstāko mērķi. Tomēr materiālajā pasaulē mēs eksistējam tieši tādēļ, lai no tās paceltos augšup un sasniegtu radījuma mērķi.

Tādējādi pienāk tāds mūsu attīstības posms, kad mēs piepeši jūtam, ka jau diezgan, tā nedrīkst turpināt un nepieciešams noskaidrot dzīves jēgu. No šī brīža cilvēks sāk meklēt šo jēgu. (vairāk…)

Purvā grimstošā sauciens

No Rabaša raksta „Patiesa lūgšana par patiesu vēlmi”: „Laikā, kad cilvēks pūlas atdot Radītājam, viņš atklāj, ka viņa ķermenis nespēj izdarīt ne mazāko kustību, ja nedomā saņemt no viņa labumu. Un šeit viņam sākas trimda, tas ir, ciešanas no tā, ka lai cik daudz viņš strādātu, nav redzama nekāda virzība uz priekšu, bet visa pamatā ir egoisms.

Visas viņa ciešanas ir tajā, ka viņš nav spējīgs strādāt Radītāja labā. Viņš vēlas strādāt atdeves dēļ, bet ķermenis, kas pakļauts egoistisko spēku verdzībai, viņam to neļauj. Tad viņš sauc Radītāju, lūdzot viņam palīdzēt, jo redz, ka atrodas egoistisko spēku verdzībā un nav nekādas iespējas izrauties no šīs varas. Tāda lūgšana tiek dēvēta par patiesu, par cik cilvēks pats nespēj iziet no šīs trimdas un pretoties savai dabai un tikai Radītājs spēj viņu izvest.

Visus stāvokļus: trimdu un atbrīvošanos cilvēks iziet savā iekšienē, savā attieksmē pret personīgo dabu un pret Radītāju. Pastāv divi spēki, divi mērķi, kuru dēļ cilvēks var strādāt, virzīt sevi: savam labumam vai Radītāja labā. (vairāk…)

No punkta A uz punktu B ar kabalas zinātni

Kabala – zinātne un sistēma un Radītāja izzināšanas realizācija. Mūsu mērķis ir atklāt Viņu, tādējādi nav augstākas un savarīgākas zinātnes par šo. Jebkura gudrība tiek vērtēta atbilstoši tās mērķim. Kabala ir kompleksa: tā ne tikai skaidro darbību kārtību, bet arī pavada mūs visa realizācijas procesa garumā.

Rakstā „Kabalas zinātne un tās būtība” Bāls Sulams raksta: „Kopumā kabalas zinātne – Radītāja atklāšana visos iespējamos ceļos, visās stadijās, kas atklājas pasaulēs un kuras jāatklāj nākotnē visās izpausmēs, kādas reizēm var atklāties tikai pasaulēs, līdz visu paaudžu beigām”. Bez tam Ramhals grāmatā „138 gudrību vārti” raksta: „Visa kabalas zinātne paredzēta tikai tam, lai izzinātu augstākās gribas pārvaldi: pamatojoties uz ko, tā ir radījusi visus šos radījumus, ko vēlas no tiem un kāds būs pasaules visu apgriezienu rezultāts”.

Lūk, Bāla Sulama vārdi no raksta „Kabalas zinātnes būtība”: „Šī zinātne ir ne vairāk un ne mazāk kā sakņu kārtība, tās nonāk lejup cēloņu un seku ceļā saskaņā ar negrozāmiem un absolūtiem likumiem, kuri nosaka vienu ļoti cēlu mērķi, kas dēvēts par Radījuma Dievīguma atklāsmi Viņa radījumiem šajā pasaulē”. (vairāk…)

Kabalistu mantojums: ne tikai grāmatas

Kabalas zinātnē vēsturiskais aspekts spēlē sekundāru lomu. Nav svarīgi, kādos laikmetos un kādā paaudzē darbojās viens vai otrs kabalists. Svarīgi, ka kopējā pasauļu sistēmā viņš īstenoja visus labojumus, kurus veicis, lai ar to palīdzību sekotāji varētu virzīties uz priekšu komfotablākā un patīkamākā ceļā.

Es nevaru savstarpēji novērtēt un salīdzināt kabalistus, kamēr vēl pats neatrodos augstākajā sistēmā. Es spriežu pēc tā, ko redzu šodien. Teiksim, kāds atstāja vairums lielisku darbu, kuri liek iedegties manam prātam un jūtām, ļaujot virzīties uz priekšu. Attiecīgi šis kabalists manās acīs ir dižens.

Taču no otras puses, Bāls Šem Tovs, piemēram, neatstāja pēc sevis nevienu grāmatu, tomēr visi pārējie kabalisti pacēlās augšup pateicoties viņa mācībai. Tāpat ARI neko neuzrakstīja – visus viņa darbus pierakstīja māceklis Haims Vitals. Bija arī tādi kabalisti, kuri rakstīja grāmatas, taču galvenokārt viņi  darbojās pasauļu sistēmā un tieši tur ieguldīja savu galveno artavu, saīsinot ceļu nākamajām paaudzēm. Šeit viss ir atkarīgs no dvēseles saknes. Tikai saistošajā tīklā starp dvēselēm mēs varam saskatīt, ko katrs no viņiem darīja kopējās sistēmas ietvaros, kādus labojumus tajā veicis.

(vairāk…)

Vai tu zini, kāpēc kabala atnāca pasaulē?

Līdz Otrā Tempļa nopostīšanai kabalas zinātne bija Izraēlas tautas mācība – tās pašas grupas, kuru Ābrams izveda no Babilonijas un organizēja no tās tautu, dzīvojošu saskaņā ar kabalas likumiem. Tempļa nopostīšana izpaudās viņu  kritumā no mīlestības pret tuvāko kā sevi pašu pakāpes  – nemotivētā naidā.

Kopš tā laika kabalas zinātne pārstāja pastāvēt tautā, kuru mēs joprojām turpinām dēvēt par Izraēlas tautu, neskatoties uz to, ka tā vairs neapvienojas atbilstoši mīlestības pret tuvāko likumam, tādējādi tai nav tiesību tikt dēvētai Israel (jašar-eļ), kas nozīmē tiekšanos „tieši pie Radītāja”. Tādēļ tika zaudēta sapratne par kabalas zinātnes vajadzību vispār. Bāls Sulams par savām bažām raksta, „lai tikai kabala netiek pilnīgi aizmirsta Izraēlas tautā”.

Viņš no tā baidās, taču pārējie par to vispār nedomā, jo nezina, kādam nolūkam kabala ir nepieciešama. Šajā sakarā Bāls Sulams raksta rakstu „TES priekšvārds”, lai paskaidrotu, kāpēc nepieciešams studēt grāmatu „Desmit Sfirotu Mācība” (TES) un vispār kabalas zinātni kopumā. (vairāk…)

Slepenā kontaktpoga

Jautājums: Iekšējā piepūle nes cilvēkam ciešanas. Vai var sacīt, ka šīs ciešanas aizstāj viņam tās, kuras nāk tiešā ceļā no dabas – viesuļvētras un citas dabas katastrofas?

Atbilde: Principā, jā.

Tā vietā, lai atjaunotu viesuļvētras nopostītās mājas, tā vietā, lai ciestu trūkumu un tiktu pakļauti nāves briesmām, var pielikt dvēseliskās, iekšējās pūles. Taču tām jābūt ar kvalitatīvu raksturu, tai pašā laikā daba mūs piespiež veikt kvantitatīvās pūles.

Starpība starp kvantitāti un kvalitāti ir kolosāla. Mēs to zinām no piramīdas likumiem, tā dalās četros līmeņos: nedzīvais (N), augu (A), dzīvnieciskais (Dz) un cilvēciskais (C). Cilvēciskajā attīstības līmenī mēs ieguldām pūles nolūkā. Taču cilvēki atrodas viszemākajā līmenī. Cik milzīgas pūles viņiem jāiegulda visā piramīdas pamatnes platumā! Cik lielu vēlmes teritoriju viņiem nāksies aptvert, cik tonnu dzelzsbetona uzlauzt, cik daudz darba stundu patērēt, cik daudz problēmu un slimību pārdzīvot, cik lielu trūcību izjust! (vairāk…)