Dzīve smacīgā istabā, kurā mīt peles
Posted on 22 decembris, 2013
Ikviens no mums atklāj, ka eksistē ļoti neparastā stāvoklī, kuru dēvējam par „mūsu pasauli” un dalām sevī un visā, kas atrodas ārpus mums. Es zināmā mērā sajūtu un saprotu sevi pašu un to, kas atrodas man apkārt. Šīs sapratnes un sajušanas attīstība tiek dēvēta par manu dzīvi. Es jūtu, kā mainos pats un viss esošais man apkārt – mainās visa pasaule.
Pēc tam es atklāju, ka šī pasaules uztvere ir atkarīga no manis un formējas manās sajūtās un apziņā. Sākot dziļāk pētīt faktorus, kuri nosaka manu uztveri, noskaidroju, ka tās pamatā atrodas egoistiskā vēlme baudīt. Tas ir, es uztveru iekšējo un ārējo realitāti, novērtējot to tikai attiecībā pret savu labumu: cik lielā mērā šī vēlme man nāk par labu vai par ļaunu. (vairāk…)
Radījuma mērķis, ja to definēt saskaņā ar atbilstošu darbību, ir saplūsme ar Radītāju. Taču atbilstoši rezultātam, tas ietver visa labuma sniegšanu radībām, saskaņā ar Viņa vārdu „Labs un labu Darošais”. Turpretī attiecībā pret radībām, mērķis tiek sasniegts labošanās ceļā no paša radījuma puses, lai Radītājam sniegtu prieku.
Mēs nepazīstam savu būtību, tāpēc pastāvīgi kļūdāmies sevis novērtēšanā vienā vai citā virzienā, nepelnīti apsūdzot vai attaisnojot. Jāsaprot, ka mums nav nekādas iespējas saskatīt patiesību un vienīgā izeja – paļauties uz gaismu, kas atgriež pie avota.
No grāmatas „Gaisma un saule”: Kamēr Israēls sarga sevī vienotību, tas gūst uzvaru pār visiem ienaidniekiem, kas pret to saceļas.
Ja cilvēki spētu saprast, ka visas ar viņiem notiekošās nelaimes: badu, karu, slimības varētu viegli novērst, vēršoties vienīgi pie Radītāja. Nepieciešams tikai virzīties uz priekšu pie Viņa, pirms visas šīs likstas, kas vajā mūs tūkstošiem gadu, gāzīsies mums virsū. Cik viegla un vienkārša tad būtu mūsu dzīve!
Starpība starp garīgo pasauli un materiālo ir tajā aspektā, ka garīgā pasaule ir mans iekšējais stāvoklis. Manu acu priekšā nerodas kāda ārējā aina ar lidojošiem eņģeļiem un ļauniem gariem. Taču arī šī pasaule, kuru sajūtam kā ārējo, ir mūsu iekšējā sajūta. Visas sajūtas attīstās materiālā, mūsu uztverē.
Saprotams, ka cilvēks nevar neko izdarīt Radītāja dēļ. Viņš darbojas aiz bailēm saņemt sodu vai cer uz atalgojumu, taču tikai labuma gūšanai. Tikko viņam viss kļūst labi, viņš acumirklī aizmirst par Radītāju. Mēs redzam, ka parasti cilvēks vēršas pie Radītāja, ja viņam ir slikti un pats viņš nevar tikt galā. Taču līdzko viņš redz, ka viss nokārtosies bez Radītāja palīdzības, tai pat mirklī Viņu pamet. Turpretī mēs, atšķirībā no tā, veicam darbības, pateicoties kurām vēlamies pietuvināties Radītājam, tāpat arī izlabot savu nolūku. Vismaz mēs tam pieliekam pūles.
Jautājums:
Jautājums:
Bāls Sulams „Zemes mantošana”: Sacīts: „atbilstoši ciešanām – atalgojums”. Tas nozīmē, ka atalgojums tiek mērīts atbilstoši ciešanām. Mocības un pūles nepieciešamas, lai rastu tilpni, kura saņems labu atalgojumu. Izjūtot arvien lielākas ciešanas garīgajā darbā, palielinās cilvēka tilpne, kura rezultātā ir gatava saņemt maksimālu atalgojumu.