Cilvēce ir saņemošās vēlmes daļu kopa, kas pastāv realitātē. Kopumā šīs daļas dalās „70 pasaules tautās”.

Bez tam pastāv dodošā vēlme, kas atrodas ārpus mūsu realitātes ietvariem – Radītāja daļa no augšienes, atdeves īpašība. Sākumā tā atklājās Ādamam kā „punkts sirdī”, pēc tam – divdesmit paaudzēs, kuras dzīvoja no Ādama laikiem līdz Ābrama laikiem.

Ābramā šī vēlme pacēlās uz augstāku pakāpi, un ar „punkta sirdī” palīdzību viņš sāka izplatīt egoistiskās vēlmes labošanās metodiku. Tad Senajā Babilonijā pēkšņi atklājās vēl tūkstoši cilvēku ar šo pašu aicinājumu. Tad, kad Ābrams viņus sapulcēja, tie atdalījās no babiloniešu vides un pārgāja uz Hanānas zemi. Šīs pārejas uzdevums nozīmēja apvienošanos – kā viens cilvēks ar vienu sirdi. Tieši to no ikviena prasīja viņa „punkts sirdī”.

Tā radās grupa, to virzīja dzirkstele, kas darbojas atbilstoši atdeves īpašībai. Šī dzirkstele neattiecas uz mūsu pasauli, kas pilnībā iegrimusi saņemšanā. Ābrama piekritēji, lai gan izskatījās kā vienkārši cilvēki, piederēja garīgajai pasaulei. Viņi bija kā „citplanētieši”: viņu īpašības, viņu attiecības – starp viņiem viss bija savstarpējās atdeves caurvīts, atbilstoši augstākās pasaules īpašībām. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Šamati”, 42. raksts „Eluls”: Cilvēkam no augšienes tiek dots tumsības stāvoklis, un tad viņš var redzēt, cik lielā mērā viņa darbs ir nesavtīgs. Ja arī tumsības stāvoklī viņš spēj palikt priekā, tā ir pazīme, ka viņš strādā Radītāja dēļ. Cilvēkam ir jāpriecājas un jātic, ka no augšienes viņam sniedz iespēju strādāt tieši atdeves labā.

Ja pāri visiem dvēseles stāvokļiem cilvēks atrodas priekā, tā ir pazīme, ka viņš jau ir atslēdzies no savas saņemošās vēlmes un var virzīties uz priekšu. Tādā veidā mēs vienmēr pārbaudām: vai esam iegrimuši egoistiskajā vēlmē, vai arī varam nedaudz virs tās pacelties? Cilvēks nelūdz labu noskaņojumu, lai turpinātu darbu, gluži otrādi, viņš tieši ir apmierināts ar tumsību, sliktu garastāvokli un sajukumu. Pāri tam visam viņš ir spējīgs uz kādu pavisam mazu piepūli.

Lai kādā stāvoklī mēs atrastos, mēs nepiešķiram tam izšķirošu nozīmi, bet paceļamies virs tā. Ja saņemošo tilpņu sajūtā stāvoklis šķiet slikts, bet virs tā esmu spējīgs strādāt atdevē, vienotībā un biedru mīlestībā, tad tā ir droša pazīme, ka turu pareizo kursu. Sajust tumsību saņemošajās tilpnēs un virs tām, pat ar vismazāko piepūli, tiekties uz saikni, uz atdevi – tāds ir viss mūsu darbs. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Lūgšana un nolūks - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Šamati”, 3. raksts „Garīgās izzināšanas būtība”: Ņemot vērā, ka saņemošā vēlme tiek dēvēta par „radījumu” un „jauninājumu”, tādējādi no tā momenta, kad šajā vēlmē rodas apziņa, mēs varam apspriest tās uztveres detaļas. Tas jau nozīmē savstarpējās attiecības starp augstāko gaismu un vēlmi un tiek dēvēts: „gaisma un tilpne”.

Jautājums: Kas ir gaisma?

Atbilde: Tevī mostas kaut kas – īpašs, neparasta parādība. Un tu dēvē to par „gaismu”. Tad, kad tā atnāk, tu zini, ka tieši tādā veidā tā tiek dēvēta.

Taču tagad tev nav piemērotas tilpnes, lai sajustu šo parādību. Līdz brīdim, kad sasniegsi izzināšanu, visas tavas vēlmes vērstas tikai uz personīgo labumu: „Viss sev, savam labumam, viss, lai izmantotu tuvāko, viss sev par labu un viņam par sliktu”. Aptuveni tādā veidā šodien noris lietas, un tāpēc šajās vēlmēs tu nevari sajust atdeves, mīlestības, līdzdalības parādību, apvienošanos, tieksmi uz ārpusi – visas tās lietas, kas dēvētas par „gaismu”. Tu to neuzskati par gaismu, bet gan tumsu. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

No Zoar Grāmatas, „Priekšvārds”: Pirms mēs izpelnamies savu vēlmi baudīt pārvērst saņemšanā atdeves dēļ, drošas slēdzenes aizslēdz vārtus pie Radītāja.

Taču, ja mēs pārvaram slēdzenes tā, ka tās nespēj atvēsināt mīlestību mūsu sirdī, tad tās pārvēršas, kļūstot par ieejām, un tumsa pārvēšas gaismā, bet rūgtums pārvēršas saldumā.

Par cik katra slēdzene ļauj mums sasniegt īpašu Radītāja vadības pakāpi, tās kļūst par ieejām uz pakāpieniem, kas paredzēti Viņa izzināšai. Turpretim tās pakāpes, kuras mēs iegūstam, izejot caur ieejām, veido gudrības pilis. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Kā iespējams pateikties Radītājam par slikto kā par labo? Cilvēks taču izjūt pateicību tikai par baudījumu.

Atbilde: Protams, nav iespējams pateikties par ļaunumu. Es spēšu pateikties, ja tikai sajutīšu, ka tas man nāk nevis par sliktu, bet par labu. Pretējā gadījumā tā būs nevis pateicība, bet meli un liekulība.

Šī ir labošanās, kuru iziet mūsu vēlme. Ja es jūtu, ka man ir slikti, tad ar pašu šo sajūtu bez kādiem vārdiem apsūdzu Radītāju. Tāpēc man jādomā par to, kā izlabot savu uztveri, lai katrā stāvoklī justu labestību, nevis ļaunumu.

Ja jebkurā situācijā, lai kas notiktu, es jūtu ko citu, izņemot baudījumu, tas nozīmē, ka es gānu Radītāju. Tāpēc mans uzdevums – izlabot šo vietu, šo uztveri, sajūtu, lai sajustu tajā labpatiku. Viss atkarīgs no tilpnes labošanās.

Ja es ko vēlos saņemt kādā no vēlmēm, tad sajutīšu tajā sāpes. Taču, ja es ar šīs pašas vēlmes palīdzību grasos atdot citiem, tad sajutīšu tajā labestību. Viss atkarīgs no tā, kā es izmantoju vēlmi. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks - Nav komentāru→

Mēs cenšamies veikt abpusējas darbības attiecībā uz atdevi, mēs runājam par mīlestību starp mums. Lai arī tās nav, taču mēs vienalga runājam par atdevi, par mīlestību pret Radītāju un saplūsmi ar viņu, par saplūsmi starp mums, par vienotību – īsāk sakot, par izlabotu tilpni. Pēc kopīgās tilpnes sašķelšanās mēs runājam par tās labošanos. Kādreiz pastāvēja vienota dvēsele – un mēs runājam par atsevišķu dvēseļu atkalapvienošanos vienā.

Šīs sarunas ļauj mums vienam no otra kvalitatīvi un kvantitatīvi iedvesmoties – un pakāpeniski visas mūsu pūles summējas vienā veselumā. Gala rezultātā mēs formējam tādu stāvokli, no kura spēsim iekliegties – citiem vārdiem, pacelt augšup kopīgo lūgšanu. Tad, kad cilvēki sapulcējas kopā, lai arī viņu nav daudz, taču viņiem ir tilpnes/ vēlmes un vairums uztveres detaļu – un viņi paceļ augšup „kopīgo lūgšanu”.

Turklāt šai lūgšanai jātiecas pie Avota, pie viena mērķa, jābūt vienotai. Viņi vēlas saņemt savā vidē savstarpējās atdeves īpašību, kuru iztēlojas kā augstāko vērtību. Šo īpašību, šo spēku, kas rada un atdzīvina visu, viņi dēvē par „Radītāju” un vēlas, lai šis spēks starp viņiem atklātos atbilstoši pieliktajām pūlēm. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kopīgā dvēsele „Ādams” - Nav komentāru→

Rakstīts, ka „Toras viedoklis ir pretējs mietpilsoņu viedoklim”. Tas, kurā nav pamodies punkts sirdī, nekad nespēs saprast, ko nozīmē cilvēka izaugsme ceļā pie Radītāja. Viņam šķiet, ka galvenais – vairāk iemācīties, veikt vairāk darbību, kļūt gudrākam, apķērīgākam, labāk izprast rakstīto grāmatās, izcili zināt teorētisko materiālu.

Tāds ir mietpilsoņa viedoklis, proti, tā cilvēka viedoklis, kurš rīkojas saskaņā ar savu egoismu, savu dabu. Protams, viņu nevar par to nosodīt, jo tāds viņš ir radīts saskaņā ar Radītāja vēlmi. Taču pastāv šis pretstats starp Toras viedokli un mietpilsoņu viedokli. Ja cilvēkam ir punkts sirdī, tad viņš spēj iegūt Toras viedokli, kas ietverts atdevē un mīlestībā pret tuvāko – pretēji tam, uz ko tiecas mietpilsoņa egoistiskā vēlme.

Šādu pavērsienu sasniedz pateicoties saiknei ar gaismu, ar Radītāju, ar darbu grupā. Un tas ir pilnīgi pretēji vienkārša cilvēka uzskatam, kurš svīstot pie grāmatas, strīdoties ar citiem par kaut kādām detaļām, tādā ceļā noskaidro materiālu. Taču, ja cilvēks rīkojas atbilstoši punkta sirdī aicinājumam, viņš sāk meklēt, kā sevi mainīt. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Ne katrs cilvēks spējīgs iziet cauri pirmajiem, iepriekšējiem garīgā ceļa posmiem un noturēties. Daudzi aiziet projām, atstājot grupu, garīgo ceļu, sevis mainīšanas procesu. Viņi atgriežas ārējā pasaulē pie mietpilsoniskā dzīvesveida, pārstājot attīstīt sevī garīgo punktu, kas veido no viņiem Radītāja – universa Saimnieka viesus.

Zināms, ka „Toras viedoklis pretstatā mietpilsoņu viedoklim”. Ja cilvēks pieturas pie Toras viedokļa, tad viņš jūtas kā viesis, bet Radītājs viņam ir kā Saimnieks. Tāpēc viņš vēlas sevi mainīt, lai līdzinātos Saimniekam.

Tas nozīmē atzīt Toras viedokli – izvirzīt sev mērķi pastāvēt atdevē un atkarībā no tā spriest par saviem stāvokļiem.

Pirmie stāvokļi: pacēlumi un kritumi norisinās atrautībā no mūsu parastās izjūtas un prāta. Cilvēks redz, ka viņš pilnīgi mainās. Viņš pirmoreiz sāk just, ka viņu vada kāda blakus vara. Tā ir īpatnība, kas raksturo izmaiņu sajūtu, kuras norisinās mūsu iekšējās garīgās attīstības procesā. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Kā laiku sajūt kabalists, kurš atrodas garīgajā pasaulē?

Atbilde: Kabalistam laiks neeksistē. Pat vienkāršam cilvēkam laiks ir nosacīts jēdziens. Laiks – sajūta egoistiskajā vēlmē, kura no viena vienīga Bezgalības pasaules punkta izvelk laika asi.

Atbilstoši tam, cik tālu tu atrodies no Bezgalības pasaules, attiecīgi tam atrodies tālāk no laika nulles punkta.

Un jo dziļāk tu iegrimsti vēlmē baudīt, nolaižoties arvien zemāk mērojot pasauļu pakāpes, jo vairāk izstiep laiku. Proti, darbību skaits, kuras tev nepieciešams izpildīt, lai sasniegtu Bezgalības punktu, formē tev laika jēdzienu.

Tavā šodienas stāvoklī tu neizdari šādu aprēķinu attiecībā uz darbībām, kuras tu veic. Šis aprēķins tev nav skaidrs un apslēpts, jo tilpne un gaisma tevī nestrādā pēc tavas vēlēšanās. Turklāt, ja process nenotiek saskaņā ar tavu vēlmi, tad tas norisinās no tevis slēptā veidā. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere - Nav komentāru→

Jautājums: Ar ko sākas īsta prasība pēc atdeves? Kā uzvarēt sevī nelabojamu grēcinieku?

Atbilde: Mums nav īstas prasības pēc atdeves un nevar būt, līdz brīdim, kad uz mums iedarbosies gaisma. Tad, kad atnāks gaisma, tu jutīsies pārsteigts: vai patiešām šī atdeves īpašība ir tāda – pretsvarā visam, ko tu pirms tam juti.

Tas ir kas pilnīgi jauns. Cilvēkam mūsu realitātē nav nekādas iepriekšējas sagatavošanās un tāda paša veida iepriekšēju sajūtu. Un kad viņā rodas šī smalkā sajūta, viņš sāk darboties pat vēl neapzināti, lai varētu tai pietuvoties. Visu savu dzīvi, visas attiecības un visu notiekošo viņš piepeši sāk pievienot tikai šim mērķim – saplūsmes piliena sasniegšanai ar augstāko.

Pirmoreiz viņā mostas iekšēja tieksme pēc kaut kā, kas no viņa ir atdalīts. No šī brīža un tālāk viņš sāk attīstīties. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→