Ieliec šķirstā savienības apliecību
Posted on 24 decembris, 2013
Un šķirstā ieliec liecību, ko Es tev došu. (Tora, „Iziešana”, „Truma”, 25:16)
„Šķirstā ielikt savienības liecību” – nozīmē labot savas sirds visslēptāko daļu, kurā būs saikne starp cilvēku un Radītāju visas radības centrālajā punktā. No šī punkta – tur, kur Radītāja īpašība un radījuma īpašība atrodas atkailinātā veidā, bez jebkādiem ietērpiem savstarpēji savienojas – sākas Visums.
Tas tiek dēvēts par liecību, jo Radītājs ir liecinieks, proti, Viņš apņemas, ka šis punkts, kas ietver sevī gan radījumu, gan Radītāju, nekad nesašķelsies divās daļās. Radītājs galvo, ka šis punkts nekur nepazudīs, neskatoties ne uz kādām apsleptībām un problēmām, kuras, protams, būs arī turpmāk.
No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 29.06.2013.
Ikviens no mums atklāj, ka eksistē ļoti neparastā stāvoklī, kuru dēvējam par „mūsu pasauli” un dalām sevī un visā, kas atrodas ārpus mums. Es zināmā mērā sajūtu un saprotu sevi pašu un to, kas atrodas man apkārt. Šīs sapratnes un sajušanas attīstība tiek dēvēta par manu dzīvi. Es jūtu, kā mainos pats un viss esošais man apkārt – mainās visa pasaule.
Garīgajā ceļā mēs pastāvīgi saduramies ar dažādām problēmām. Neviens nesolīja mums vienkāršu ceļu, jo strādājam pret savu būtību, pret savu egoismu un tas ir ļoti smags ceļš. Mēs nesaprotam, ko darām, tāpēc ka atrodamies egoisma centrā, turklāt visi spēki, kas labo ego, atrodas ārpus tā un tiek dēvēti par Radītāju. Mums jāpiesaista to darbība attiecibā pret sevi, lai tie izlabotu mūsu egoismu.
Radījuma mērķis, ja to definēt saskaņā ar atbilstošu darbību, ir saplūsme ar Radītāju. Taču atbilstoši rezultātam, tas ietver visa labuma sniegšanu radībām, saskaņā ar Viņa vārdu „Labs un labu Darošais”. Turpretī attiecībā pret radībām, mērķis tiek sasniegts labošanās ceļā no paša radījuma puses, lai Radītājam sniegtu prieku.
Mēs nepazīstam savu būtību, tāpēc pastāvīgi kļūdāmies sevis novērtēšanā vienā vai citā virzienā, nepelnīti apsūdzot vai attaisnojot. Jāsaprot, ka mums nav nekādas iespējas saskatīt patiesību un vienīgā izeja – paļauties uz gaismu, kas atgriež pie avota.
No grāmatas „Gaisma un saule”: Kamēr Israēls sarga sevī vienotību, tas gūst uzvaru pār visiem ienaidniekiem, kas pret to saceļas.
Ja cilvēki spētu saprast, ka visas ar viņiem notiekošās nelaimes: badu, karu, slimības varētu viegli novērst, vēršoties vienīgi pie Radītāja. Nepieciešams tikai virzīties uz priekšu pie Viņa, pirms visas šīs likstas, kas vajā mūs tūkstošiem gadu, gāzīsies mums virsū. Cik viegla un vienkārša tad būtu mūsu dzīve!
Saprotams, ka cilvēks nevar neko izdarīt Radītāja dēļ. Viņš darbojas aiz bailēm saņemt sodu vai cer uz atalgojumu, taču tikai labuma gūšanai. Tikko viņam viss kļūst labi, viņš acumirklī aizmirst par Radītāju. Mēs redzam, ka parasti cilvēks vēršas pie Radītāja, ja viņam ir slikti un pats viņš nevar tikt galā. Taču līdzko viņš redz, ka viss nokārtosies bez Radītāja palīdzības, tai pat mirklī Viņu pamet. Turpretī mēs, atšķirībā no tā, veicam darbības, pateicoties kurām vēlamies pietuvināties Radītājam, tāpat arī izlabot savu nolūku. Vismaz mēs tam pieliekam pūles.
Jautājums:
Jautājums: