Category Archives: Garīgais darbs

Radītājs cīnās manā vietā

Mūsu milzīgajā vēlmē gūt baudu ir dzirksts – dvēseles iedīglis. Un tāpēc visu, kas nāk no Radītāja nepieciešams dalīt divās daļās: darbībās, kuras attiecināmas uz vēlmi baudīt, kuru dēvē par „ķermeni”, egoismu un darbībās, kuras attiecināmas uz dvēseli, radīšanas mērķi, lai izaudzinātu šo punktu un to padarītu arvien līdzīgāku Radītājam, to paceļot pa garīgajiem pakāpieniem.

Tāpēc, tur, kur grēcinieki klūp, tur taisnie priecājas un paceļas. Tāpēc, ka ar grēciniekiem un taisnajiem jāsaprot ļaunā un labā sākotne. (vairāk…)

Izzinot atdeves zinātni

Materiālajā pasaulē mēs esam pieraduši strādāt ar savu parasto prātu. Skolotājs skaidro, bet es pārbaudu teikto, prātā saprotu un sirdī piekrītu. Taču kabalā mācās citādāk, apgūstot to, ko tagad nav iespējams saprast un uztvert. Tāpēc, ka mūsu prāts nav veidots atbilstoši tam līmenim, par kuru ir runa.

Augstākajā līmenī darbojas likumi, kuri nesakrīt ar maniem principiem un loģiku ar visu, ko es saprotu un jūtu. Taču man tie ir jāpieņem kā likumi, kuri ir piederoši augstākajam līmenim. (vairāk…)

Redzēt pasauli no apvāršņa līdz apvārsnim

Nedzīvā, augu, dzīvnieciskā un cilvēciskā līmeņi garīgajā nozīmē mūsu piedalīšanās mēru realitātes sistēmā. Nedzīvajā līmenī es šo sistēmu atklāju pasīvi, atrodoties totālā augstākā spēka vadībā.

Es esmu gluži kā iedīglis mātes klēpī, kura vienīgais darbs ir absolūta sevis anulēšana. Šis ir darbs nedzīvajā līmenī: atbilstoši tam kādā mērā es sevi anulēju, tādā mērā es atklāju augstāko spēku. (vairāk…)

Gaismas un tumsas ķieģelīši

Visa māksla sastāv no mākas tikt galā ar tumsu, kura atklājas un kļūst arvien stiprāka un stiprāka. No savas pieredzes cilvēks saprot, ka tumsa atnāk tāpēc, lai viņu pareizi ievirzītu.

Cilvēks mīl tumsu, to ciena un cenšas būt tajā pilnīgs. Tumsa ir jāsajūt tikai viņa egoismam, taču viņš pats augstāk par egoismu un augstāk par tumsu spēj veidot atdeves spēku un tajā atklāt gaismu. (vairāk…)

Veikt ierakstu Dzīves grāmatā

Atklājot vismazāko gaismu, minimālu garīgās pasaules apgabalu, caur to mēs saistāmies ar visu garīgo veidojumu: ar visām pasaulēm, visiem parcufim un sefirot, līdz pat Bezgalības pasaulei. Tiki šī saikne pagaidām ir neapzināta. (vairāk…)

Es eksistēju, jo neeksistēju!

Mēs eksistējam Radītājā, kurš mūsos nosaka visas dzīves un eksistences sajūtas. Un pat, ja mēs slavējam vai rājam Radītāju, arī tad to dara Radītājs. Visu vada Radītājs, un ārpus Viņa nav realitātes. Atbilstoši tam kādā mērā es sevi anulēju Radītāja priekšā, es veidoju sevi, izzinu savu būtību. (vairāk…)

Laiks ir atkarīgs no mums

Laika kategorija nepastāv. Stāvokļu mainīšanās mūsos mums rada laika sajūtu. Ja stāvokļi nemainītos, es laiku nejustu. Laiks ir izmaiņu daudzums, ko mēs pamanām.

Laiks var stiepties un var steigties – viss ir atkarīgs no cilvēkā notiekošo izmaņu iekšējās sajūtas. Taču tiklīdz izmaiņas nav laiks pazūd. (vairāk…)

Starp apslēptību un atklātību

Pasaule ir Radītājs, kurš iemiesojas it visā, ko mēs redzam savā acu priekšā: nedzīvo, augus, dzīvniekus, cilvēkus. Īstenībā pasaules nav, taču ir šie četri līmeņi: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais, cilvēciskais, kuri atrodas cilvēkā. Cilvēks redz pats sevi un neko vairāk: savas iekšējās īpašības augstākās gaismas fonā. (vairāk…)

Atklāt ideālu realitāti

Radītājs sākotnēji radīja pilnīgu radījumu, tāpēc ka augstākajam spēkam nav ierobežojumu laikā, telpā un jebkādu nosacījumu pildīšanā.

Taču, tikai attiecībā uz mums eksistē apslēptība, lai mēs izzinātu, atklātu, izpētītu šos nosacījumus, likumus: „Nav neviena cita, izņemot Radītāju, laba un labu daroša”, proti, absolūtas pilnības un kļūtu līdzīgi Viņam. (vairāk…)

Dzīve realitātē „Nav neviena cita, izņemot Viņu”

Mēs dzīvojam realitātē „Nav neviena cita, izņemot viņu”, jautājums tikai, kādā mērā mēs to apzināmies, jūtam, pildām, virzāmies uz priekšu, lai to atzītu. Var vienkārši teikt, ka „Nav neviena cita, izņemot Viņu” un, ka visu no augšienes ar augstākā spēka palīdzību, dara Radītājs un nomierināties, proti, nepievērst tam īpašu uzmanību.

Taču ir iespējams jebkurās situācijās, kas atgadās ar cilvēku, grupu, tautu vai visu pasauli – laimīgos un nelaimīgos laikos, pateikties Radītājam par slikto, gluži kā par labo. (vairāk…)