Nepieciešamība pēc Radītāja palīdzības atklājas tieši desmitniekā. Mums ir darīšana tikai ar vienu augstāko spēku, izņemot, kuru nekā cita nav. Tādēļ, lai mūs izaudzinātu, Radītājs rada ļaunuma sākotni un Toru, kā līdzekli tā labošanai, un aicina mūs izmantot šos divus spēkus – vienu pret otru, lai paceltos un sasniegtu Viņa līmeni. (vairāk…)
Radīšanas mērķis ir līdzināties Radītājam, ko iespējams sasniegt labojot dvēseli, kuru speciāli sašķēla Ādama grēkā krišana pie Laba un Ļauna Atzīšanas koka. Kopīgās dvēseles daļas zaudēja savstarpējo saikni un pat kļuva viena otrai pretējas.
Taču mums tās no jauna nepieciešams savākt vienā dvēselē, sākot no vieglākajām līdz smagākām, tas ir, tādām kuras pieprasa daudz precīzāku savienojumu. (vairāk…)
Visa labošanās sastāv no kopīgās dvēseles vienas sistēmas atjaunošanas, kura tika apzināti sašķelta Ādamam krītot grēkā pie Laba un Ļauna Atzīšanas koka. Sašķelšana bija sagatavošanās mūsu darbam. Taču mums nepieciešams savākt visas sašķeltās lauskas un tās pareizi savienot kopā.
Grūtības šajā darbā ir tajā, ka ikreiz, kad mēs kaut ko darām praksē, pievienojot kādu daļu, iespējams pat neapzināti, pārejot uz nākamo daļu viss iepriekšējais, it kā zūd. Tāpēc, ka parādās jaunas īpašības, jaunas sajūtas, jauni apstākļi. (vairāk…)
Radītājs atklājas desmitnieka vienotībā, kur katrs sevi ir anulējis līdz nullei. Taču kādā veidā šī apvienošanās iznāk vienāda, ja katrs veic savu individuālo sevis anulēšanu un attiecībā pret to grupu, kāda tā viņam individuāli šķiet?
Katram ir sava vēlme, atšķirīga no visiem citiem, tāpēc visas mūsu nulles iznāk dažādas. Kādā veidā tās pārvēršas vienā nullē? (vairāk…)
Pirms pacelšanās augšup garīgajā pasaulē cilvēks pa ceļam iziet ļoti smagu periodu, kuru dēvē par „septiņiem bada gadiem”, sirds nocietināšanos. Viņš redz, ka slīgst savā egoismā, nav spējīgs no tā iziet, un nekad to nespēs izdarīt. Un tā ir taisnība, tāpēc ka vēlme gūt baudu ir mūsu vienīgā daba.
Šis periods nav drošs tāpēc, ka cilvēkam var šķist, ka nav nekas bīstams palikt savā egoistiskā vēlmē un nav vērts ar to karot. Kāpēc velti mocīties, censties no tā atbrīvoties, ja tik un tā nekas nesanāks? Egoisms cilvēkam rāda, it kā viņam nebūtu nekādas cerības atbrīvoties. (vairāk…)
Mācoties kabalu, nepieciešams tiekties nevis vienkārši kļūt gudrākam, saņemot jaunas zināšanas savā prātā, taču galvenais ir mainīt savas jūtas, lai mainītos, paplašinātos sirds. Sirds mācās just daudz augstākas parādības, kuras pašlaik mums nav pieejamas: atdeves darbība, apvienošanās, – tas ir virs mūsu saprāta. (vairāk…)
Vispirms nepieciešams pieķerties Radītājam un pēc tam caur šo saliedētības punktu, uztvert visus traucējumus, lai, pateicoties tiem pastiprinātu savu saliedētību ar Radītāju, neiedziļinoties dzīvnieciskajās problēmās.
Man ir jāpamet visas savas bailes un nemiers un jāpieķeras „Nav neviena cita, izņemot Viņu”. Es iekļaujos Radītājā, šajā vienīgajā esošajā realitātē, kā viens punkts, gluži kā radīšanas sākumā. (vairāk…)
Sagatavošanās kongresam sevī ietver vēlmes uzkrāšanu, prieku, ka es braucu uz tikšanos, no kuras varu saņemt pamudinājumu, iedvesmu no Radītāja diženuma un svarīguma, kuru parasti nejūtu, tāpēc ka Viņš šajā pasaulē ir apslēpts.
Līdz tādam līmenim, ka es spēšu veikt darbības kas augstākas par manu sajūtu un prātu, it kā patiešām justu, ka ir spēks, kurš visu uztur un visu darbina, kustina visu Universu kopā ar mani un līdz pat sīkākajai šūnai, visus saistot vienā programmā. (vairāk…)
Kongress vienmēr ir gluži kā pirmoreiz, tāpēc ka cilvēks, kurš stājas uz garīgā ceļa un sāk veikt sevī iekšējas izmaiņas, katru dienu ir kā jauns. Tāpēc arī tie, kuri atbraukuši uz kongresu pirmoreiz un studenti ar daudzu gadu pieredzi jutīsies vienādi, it kā pirmoreiz nokļuvuši kongresā.
Kabalas kongress ir gluži, kā piedzimt no jauna. Cilvēks iekļaujas jaunā vienotībā, un tas ir jauns garīgs pakāpiens, kur mēs ikreiz gaidām, ka atklāsim jaunu stāvokli, jaunu pasauli. Tāpēc cilvēki, kuri ir piedalījušies jau daudzos kongresos, visā notiekošajā var sajust vēl lielāku jaunumu, nekā iesācēji, kuri atbraukuši uz savu pirmo kongresu. (vairāk…)
Mēs garīgajā neesam spējīgi sajust mazāk par desmit sefirot, tāpēc ka desmit ir mūsu sajūtu slieksnis. Pēc pirmajām desmit īpašībām mēs sākam just, ka eksistējam, saņemam, saprotam, sajūtam. Taču līdz tam – nē. (vairāk…)