Category Archives: Garīgais darbs

Neuztici papīram to, kas paredzēts sirdij

Kabalisti vienmēr kategoriski iebilda pret iekalšanu no galvas un pierakstīšanu mācību procesā. Tas pats attiecas arī uz senatnes zinātniekiem.

Pierakstot, tu ierobežo priekšmetu. Tu uztici pergamentam, papīram vai datoram to, kas tev bija jāienes sevī, un jāizmanto iekšējām pārmaiņām.

Ja vēlies apgūt vēstījumu – kabalistisko, filozofisko un pat zinātnisko – tev nepieciešams mainīties pašam. Mainīties tā, lai šis vēstījums dzīvotu tevī – ne prātā, bet sajūtās. (vairāk…)

Mēs Viņu nesaprotam

Bāls Sulams „TES priekšvārds”, 42.p.: Esam tik tāli no Radītāja… Un tam ir tikai viens cēlonis, kas kļuvis par visu ciešanu un mocību avotu, kuras mēs ciešam, visu ļaunprātību un kļūdu, uz kurām paklūpam…

Šis sākotnējais cēlonis ir nekas cits kā „mūsu niecīgā sapratne par Viņa vadību attiecībā uz Saviem radījumiem”. Mēs Viņu nesaprotam kā pienākas.

Tātad visa mūsu problēma ir tajā apstāklī, ka mēs nesaprotam Viņa vadību. (vairāk…)

Iepazīšanās ar čūskas Saimnieku

Jau tūkstošiem gadu mēs veidojam visas iespējamās mūsu savstarpējās saiknes sistēmas, kuras mums ļauj kaut kā sadzīvot līdzās, nenogalinot viens otru, bet katrreiz sasniegt kompromisus: es tev, tu – man, tas ir mans, bet tas – tavs, un var kaut kā viens otram palīdzēt.

Saskaņā ar šīm saiknes un attālināšanās formām, mēs tiekam dēvēti kā tuvāki vai tālāki viens no otra – par tautām, civilizācijām. Pastāv vairums tādu apļu, kas mūs sasaista vai attālina vienu no otra. Tadā veidā mūs sadalīja sašķelšanās spēks, kurš kādreiz bija starp mums izlauzies. Tas strādāja kā centrifūga, kas mūs sadragāja un atsvieda vienu no otra.

Taču sacīts: „Ejiet un pelniet viens no otra”. Un mēs jūtam, ka vinnēsim, ja apvienosimies. Tādēļ mēs sanākam kopā pilsētās, veidojam kopējas sistēmas, lai nodrošinātu sevi ar ūdeni, elektrību, dažādām ērtībām, būvējam fabrikas, rūpnīcas. Tas viss mums ir izdevīgi. (vairāk…)

Vai patiešām Viņš mani atstājis?

Jautājums: Ko nozīmē iet atdeves ceļu?

Atbilde: Ja radīšanas mērķis – sniegt baudījumu veidojumiem, turklāt Radītājs – labestības spēks, kas dara labu, un tikai tajā ir Viņa attieksmes būtība pret mums, tad nav vajadzības lūgt, lai Viņš mums darītu labu?

Visi klaigā Radītājam: „Izdari, lai mums būtu labi!” Tas taču ir vienkārši smieklīgi, – kāpēc labsirdīgs cilvēks ir jālūdz, lai viņš izdarītu man kaut ko labu? Viņš arī patreiz man dara labu, Viņš nevar izdarīt neko citu. Sacīts, ka Radītājs labestīgs gan pret sliktiem, gan pret labiem, un savu attieksmi nekad nemaina, kā sacīts: „Es savu AVAJa izpausmi neesmu mainījis”, un „gaisma atrodas absolūtā mierā”. (vairāk…)

Atbalsts katram pacēlumam augšup

Bāls Sulams „Gribas brīvība”: Kad cilvēks atbilst radīšanas nodomam, viņš sniedz labpatiku Radītājam, jo tiek izpildīta Viņa griba. Tad cilvēks izpelnas absolūtu mūžību kā pats Radītājs, un tādā veidā izpelnas brīvību no nāves eņģeļa.

Bāls Sulams skaidro brīvību kontekstā ar realitātes uztveri.

Mēs dzīvojam spēku pasaulē. Matērijas nav, tā mums izpaužas tikai daudzveidīgu spēku iedarbībā, kuri mums veido šo sajūtu. Es uztveru nedzīvo dabu visos tās veidos un izmēros, tāpat arī augu un dzīvnieku dabu, cilvēkus. Šīs četras kategorijas, kuras piepilda manu sajūtu lauku, ir spēki, kuri tādā veidā attēlojas manā vēlmē, un kā uz ekrāna zīmē trīsdimensiju un daudzšķautņainu pasaules ainu. (vairāk…)

Tikai vēlies un viss piepildīsies!

Jautājums: Ko nozīmē pievilkt gaismu, kura atgriež pie avota?

Atbilde: Mēs varam piedāvāt tikai savu vēlmi, nepieciešamību laboties, bet kas to labos? Es varu vienīgi atklāt sašķeltību, bet ārstēšana var nākt tikai no augšienes, un tikai ar gaismas palīdzību. Gaisma sašķēla mūsu kli/vēlmi, – pati arī to labo. Tā ir tā pati gaisma, tā pati darbība, tikai pretēja, kuru tagad vēlos.

Sanāk, ka bez tā, ka atklāju vēlmi, man nekas nav vajadzīgs. Tiklīdz atklāju vēlmi, – to dēvē par lūgšanu– tajā pašā mirklī izlabojas viss ļaunums, kuru biju atklājis. Ja es patiešām katrā etapā atklāju ļaunumu tā galējā, pēdējā formā, tas tiek labots, jo tad bez šaubām es nonāku pie patiesās lūgšanas, sauciena, MAN kāpinājuma – un neapšaubāmi notiek labošanās.

No nodarbības pēc Zoar Grāmatas, 14.12.2011

Avots krievu valodā

Prieks par pasaules atmodu

Radītājs priecājas, ka radījumi veicina savu garīgo izaugsmi, kaut gan viņu izaugsme pilna ar grūti risināmām problēmām, raizēm – tāpat priecājas atpalikuša bērna vecāki, kurš sācis izlaboties un kļūst gudrāks. Radītājs pats arī sagatavoja mums visas šīs problēmas: „nocietināja Faraona sirdi”.

Tā noris mūsu izaugsme, līdz cilvēks sajūt sevi pasaulē, kas pilna ļaunuma. Iepriekš viņam šķita, ka visa pasaule ir labsirdīga, – kamēr viņš bija „nepilnīgi attīstījies”. Taču tagad viņš jūt sevi sliktā pasaulē, un sāk meklēt dzīves jēgu, kādēļ mēs dzīvojam.

Viņš attīstās  tālāk, pateicoties jau apkārtnei, grupai, pareizām grāmatām, un noskaidro, kādēļ viņam ir slikti. Izrādās, tas ir mērķtiecīgs ļaunums. Sacīts: „Es radīju ļaunuma sākotni”. Pastāv augstākais spēks, kas par to rūpējas, ne vienkārši apkārtne, bet kaut kas augstāks. (vairāk…)

Ugunskurs, kuram nav jāapdziest

Bāls Sulams „Gribas brīvība”: Atteikšanās no kaut kā aiz pārsātinājuma neizraisa jebkādas ciešanas. Turpretim atteikšanās aiz izmisuma pilna sāpju un ciešanu, un tadēļ to var dēvēt par „daļēju nāvi”.

Ja mēs nepaceļamies uz jaunu vēlmi, uz jaunas atmodas līmeni, tad izjūtam augošu izmisumu un rezultātā mirstam. Mirstam ne fiziskajā nozīmē – tas mūs gaida jebkurā gadījumā. Šeit iet runa par gara izdzišanu.

Dzīvnieciskajā pakāpē gars nomirst kopā ar ķermeni. Turpretim ķermeņa dzīves laikā mēs varam sameklēt avotu, kurš pastāvīgi sniegs mums jaunu pacēlumu, jaunu atmodu. Tajā mēs sajutīsim dzīvi, dzīvības spēkus, līdz tādai pakāpei, ka atslēgsimies no materiālās eksistences ar tās atkarību no ķermeņa, un sāksim dzīvot, pateicoties atmodai, kas jau neattiecas uz materiālo. Tās mums būs divas dažādas lietas, kā sacīts: „Savu pasauli redzēsi dzīves laikā”. (vairāk…)

Atmodināt sevī rūpes par pasauli

Jautājums: Kā atmodināt savā sirdī rūpes par visu pasauli?

Atbilde: Mēs visi eksistējam vienā garīgajā tilpnē, vienā garīgajā vēlmē. Radītājs radīja vienu dvēseli, un nav iespējams rūpēties izlases kārtībā tikai par kādu tās daļu, – vienīgi par visu pilno tilpni. Garīgajā nekas nepastāv „daļēji”.

Ja runa iet par atdevi, tad jārūpējas par to, kā kļūt Radītājam par sveci, un tas nozīmē – izlabot pilnu tilpni. Ja Radītājs radījis vienu vienotu vēlmi, tad atdeve var atmosties tikai pilnībā tajā visā. Un kā skaidro Bāls Sulams rakstā „Galvojums”, tikai dēļ tā mēs arī eksistējam. (vairāk…)

Nav viegli kļūt par Cilvēku…

Zoar Grāmata. Nodaļa „Berešit”, 119. p.: Dāvida Malhut gaismas veido pakāpienu veidu, kuri atrodas sākot no Malhut haze un zemāk, kuros nav cilvēka tēla. Tas ir, šie pakāpieni no haze un zemāk paceļas un iekļaujas Dāvida Malhut(ā), dēvētā „cilvēka tēls”, un kas atrodas sākot no haze un augstāk.

„Veids” nozīmē jebkura pakāpiena līmeņa lielumu. „Veido” – gluži kā veiktu zivug, jo pateicoties zivug, pakāpieni izkārtojas savā īstenajā veidā, saskaņā ar šī zivuga īpašībām, lai izlabotu visu to  veidu, kuri iekļaujas cilvēka tēlā ar iekšējā veida palīdzību.

Radījuma iekšienē ir četri vēlmes veidi – nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un cilvēciskais. Tie attīstās pakāpjveidīgi, jo Radījuma nolūks – novest veidojumu caur nedzīvo, augu un dzīvnieka līmeni līdz tādai vēlmes pakāpei, lai tas vēlētos kļūt par cilvēku. Radījums nekļūst par cilvēku dabiskā veidā, it kā Daba vai Radītājs veidotu no tā cilvēku. Nē. Cilvēka tēls šajā veidojumā atklājas tikai iepriekšējas sapratnes, apzināšanās, vēlmes, pielikto pūļu, lūguma rezultātā – no visa, kas nāk no viņa paša. Tikai tā! (vairāk…)