Ja garīgais ceļš tiktu sajusts kā patīkams, izdevīgs mūsu personīgajai dabai, mūsu egoismam, tad kurš no tā atteiktos? Visa pasaule mestos pie mums mācīties un apsēstos pie mācību sola. Ikviens atnāktu, ja sajustu tajā baudu un saldmi.

Neviens neatteiktos no tādas vilinošas iespējas atklāt savam skatienam nākotni, un saņemt visas zinības. Mūsu ego mūs stumtu uz priekšu, vilktu, neliktu ne sekundi mierā. Skaudība, baudkārība, godkāre cilvēkā degtu, solot viņam visus iespējamos šīs pasaules un augstākās pasaules piepildījumus, Paradīzes Dārzu. Tas viss viņu iedvesmotu un arvien stiprāk sev pievilktu.

Protams, tā tas nav un mums ir grūti saprast un nav iespējams piekrist tam, ka visa realitāte, izņemot mūs pašus, pretēja tam, ko mēs redzam. Īstenā realitāte ir pilnīgs piepildījums un bauda, augstākā spēka atklāsme. Tas viss atklājas atbilstoši atdeves īpašības pakāpei, kuru cilvēks iegūst.

Nav iespējams citādā ceļā sasniegt garīgo piepildījumu, Radītāja pakāpi. Tādējādi patiesā vadība apslēpta savā pretmeta formā, un mēs neesam spējīgi to novērtēt, saprast, izjust, ko nozīmē atdeves nolūks. Mums nav instrumentu, lai varētu baudīt atdevi.

Lūdzu, atdod, kam vēlies! Taču tu nejutīsi no tā nekādu prieku, jo tavas vēlmes tam pretstatā. Un tikai tas cilvēks, kura egoisma tumsā sāk starot dzirkstele, kas piespiež viņu tiekties uz atdevi un kurš rūpējas par šo dzirksteli, pūloties to palielināt, pateicoties mācībām, apkārtējo lokam – tāds cilvēks virzās uz priekšu. Un patiešām, šādi izredzētie ir tikai daži no tūkstošiem…

No nodarbības, no „TES priekšvārda”, 02.12.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →