Kalpone, uzticīga savai kundzei
No Bāla Sulama raksta „Priekšvārds TES”, 33. p.: Ja cilvēka ticība nav pilnīga, un viņš nodarbojas ar Toru un darbu tikai tāpēc, ka Radītājs novēlējis viņam mācīties, tad tādā Torā vispār neatklāsies ietvertā tajā gaisma, par cik cilvēka acis sabojātas un pārvērš gaismu tumsā, līdzīgi sikspārnim.
Šāda nodarbošanās jau iziet no „taisnīgās kalpones” varas, par cik ar tās palīdzību cilvēks neizpelnīsies nonākšanu pie lišma un tāpēc pāriet klipas, „nešķīstās kalpones” varā, kura manto šo Toru un darbu un tos aplaupa sev par labu, nolaižot tos klipot pārvaldē. Un sanāk, ka kalpone ir kundzes mantiniece.
Cilvēks, kurš atrodas šajā pasaulē, kādā no brīžiem sev jautā: „Kāda ir manas dzīves jēga?” Šis jautājums viņam dod zināmu saikni ar Toru, kabalas zinātni, un viņš sāk ar to nodarboties, jūtot, ka tas var sniegt atbildi uz viņa jautājumu par dzīves jēgu, par dzīves noslēpuma atminēšanu. (vairāk…)
Mēģināsim noskaidrot, kādās savstarpējās attiecībās ir kabalas zinātne ar filozofiju.
Zoar Grāmata, nodaļa „Naso”, 172. p.: …”Cilvēka tēls” – kā cilvēka sejas attēls, kas ietver visas formas, tas ir, trīs sejas, lauva-vērsis-ērglis. Tie ietverti cilvēka sejas attēlā no Malhut puses tajā, jo cilvēks (adam) ietver Zeir Anpin un Malhut.
Visa mūsu dzīve, visa mūsu vēsture, kuru izejam no radīšanas sākuma un līdz beigām, dalās divās daļās: trimda un atbrīvošanās. Nav nekā vairāk par šiem diviem stāvokļiem:
No Bāla Sulama vēstules skolniekiem (Nr. 50): Valdzinošās un lolotās nākotnes sākums tuvojas mums ar Radītāja palīdzību. Tādējādi es vēlos un ļoti ilgojos pēc tā, lai jūs būtu man līdzās ar miesu un dvēseli (tas ir, lai jūs pietuvinātos man, nevis es jums, par cik pēdējais ir izslēgts un pat bezjēdzīgs – un saprotošajam ar to ir pietiekami).
Kabalas zinātne sastāv no divām daļām – slepenās un atklātās.
No Rabaša raksta „Mīlestība pret sevi un mīlestība pret Radītāju”: Pastāv egoistiskā mīlestība pret sevi un ir mīlestība pret Radītāju. Pārejas stadija starp tiem – mīlestība pret tuvāko. Caur mīlestību pret tuvāko nonāk pie mīlestības pret Radītāju.
Ja garīgais ceļš tiktu sajusts kā patīkams, izdevīgs mūsu personīgajai dabai, mūsu egoismam, tad kurš no tā atteiktos? Visa pasaule mestos pie mums mācīties un apsēstos pie mācību sola. Ikviens atnāktu, ja sajustu tajā baudu un saldmi.
Mēs esam nopietni sapinušies, par cik dzīvojam pasaulē, nezinot, kādēļ un kāpēc.