Katrreiz, uzsākot kabalas grāmatu studēšanu  un īpaši Zoar Grāmatu, mums vispirms jāpasakās par stāvokli, kuru esam izpelnījušies. Turklāt esam izpelnījušies apgūt atdeves īpašību, atdeves pasauli, savienoties ar spēka Avotu, kurš spēj mainīt un pacelt mūs augšup pāri dzīvnieciskajai pakāpei uz cilvēcisko. Tad mēs atradīsimies atdevē un mīlestībā pret tuvāko un Radītāju.

Tas nozīmē, ka jānovērtē tas „aparāts”, tas līdzeklis, kas atrodas pašlaik mums priekšā, – īpaša grāmata, kuru lasot, es nodibinu saikni ar augstāko pasauli. Ja es to augstu vērtēju, ja tiecos augšup un izjūtu dievbijīgas trīsas, tad ar grāmatas lasīšanu spēšu veikt ar sevi nepieciešamās darbības. Taču ne tāpēc, lai tikai mainītos, bet lai nonaktu pie atbilsmes ar to, kas atrodas ārpus manis.

Man šķiet, ka man visapkārt ir liela pasaule un dotajā momentā tas tā arī ir. Taču pēc tam es atklāšu, ka visa šī pasaule ir manas tilpnes/ vēlmes. Tad es uztveršu tās kā sava ķermeņa daļas, ar to izveidojot attieksmi pret Augstāko spēku, kas mani radīja un būšu ar to saplūsmē. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks, ZOAR - Nav komentāru→

Bāls Sulams „Radītāja apslēptība un atklāšana”: Vienkārtējā apslētībā cilvēks neredz Radītāja labsirdīgo vaigu. Taču, ja viņš tic, protams, ka tā vai citādi, Radītājs viņam visu sūta – kā sodu par iepriekšējiem pārkāpumiem vai tāpēc, lai beigās aplaimotu, – ja viņš neuzskata notiekošo par aklu likteni un nejaušību, tādā gadījumā tomēr redz Radītāja pretējo pusi.

Tāda ir vienkārtējā apslētība – stāvoklis, kurā cilvēks virzās uz priekšu garīgā ceļā. Viņš vēl nav nonācis pie atklāsmes, taču sajūt noteiktu procesu un noteiktas problēmas saista tikai ar Radītāju.

Viņa problēma ir tajā apstāklī, ka viņš nespēj attaisnot Radītāju. Par to liecina ciešanu sajūta. No vienas puses, ja cilvēks varētu attaisnot Radītāju, viņš neizjustu ciešanas, bet no otras puses, nav iespējams ciest un būt par to pateicīgam. Ja jau tev nākas izjust ciešanas, tas nozīmē, ka tev ir slikti. Mūsu pasaulē var just vienu, bet runāt citu, turpretī garīgajā tā nemēdz būt: ko jūti, par to arī „runā”. Ja tu izjūti ciešanas, tev nelīdzēs teatrāli žesti, skaisti vārdi un smaidi izrādīšanai. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

No Rabaša vēstules (Nr. 40): Laikā, kad cilvēks sāk just biedru mīlestību, acumirklī viņu pārpilda prieks un bauda. Tas viņam ir kas jauns – viņš vienmēr zināja, ka izņemot viņu pašu, neviens neparūpēsies par viņa labsajūtu.

Taču tad, kad viņš redz, ka biedrs par viņu rūpējas, tad viņu pārņem apbrīnojams prieks, un viņš jau vairs nespēj raizēties par sevi pašu. Viņš var tikai pielikt pūles tajā, kas nes labpatiku. Turklāt, ņemot vērā, ka rūpes par biedru sāk sniegt viņam baudījumu, viņam nav vairs vēlēšanās domāt par sevi pašu. Un mēs redzam, ka dabā pastāv bezgalīgi uzticīga mīlestība, kas modina cilvēkā vēlmi „atcelt sevi”…

Mums piemīt informācijas dati, atmiņas, „rešimot”, kas nāk no kopējās dvēseles tilpnes. Visa sajūtamā un pat mums nesajūtamā realitāte atrodas mūsu iekšienē un pieder mums, kā tas bija pirms tilpņu sašķelšanās. Un tāpēc, tajā mirklī, kad cilvēks jūt vērstu attiecībā pret viņu mīlestību, taču ne egoistisko, kas pieņemta mūsu pasaulē, bet to, kas nāk no izlabotās kopīgās dvēseles augstumiem, no izlabotā avota, tas nekavējoties modina cilvēkā rešimo no kopīgās tilpnes, kas tagad tiek uztverta kā ārējā. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Ko var uzskatīt par grupu?

Atbilde: Par grupu var uzskatīt tos desmit cilvēkus, ar kuriem es sēžu kopā un noskaidroju mūsu attiecības.

Par grupu tāpat var uzskatīt arī tos grupu desmitus, kas sapulcējas kopā kongresos. Pieņemsim, kongresā bija 120 vai 130 grupas. Tas arī nozīmē sava veida grupu, kas strādāja kopā pie viena uzdevuma, pie vieniem jautājumiem un tāpēc visiem dalībniekiem attiecīgi bija vienas domas, vieni jautājumi, vieni mērķi. Nav svarīgi, ka viņi runāja dažādās valodās, viņi nodarbojās ar vienu un to pašu: kopā sadarbojās, palīdzēja viens otram, atradās vienotā laukā.

Mūsu jutekliskie un prāta lauki krustojas, tie strādā kopīgi, tādā veidā mēs savstarpēji sadarbojamies viens ar otru. Pie tam attiecībā uz šiem laukiem nepastāv dzēšanas likums kā tas darbojas attiecībā uz jebkuru fizisko lauku, kurš samazinās saskaņā ar attāluma kvadrātu: attālinājās uz diviem metriem, tas nozīmē, saspringums, gaisma vai jebkuri izstarojumi kļuvuši četrreiz mazāki. Turpretim šeit – nē. Vēlmes lauki attiecībā pret attālumu nesamazinās.

Tādējādi, ja viens atrodas Bostonā, cits – Aļaskā, trešais – Kentuki, bet ceturtais – Austrālijā, tad jebkurā gadījumā, būdami kopā, viņi veido grupu, ja tikai spēj sasniegt iekšējo kontaktu, kuru mēs daļēji sajutām kongresa semināros. Ja viņi šo kontaktu ir sajutuši, ja viņi spēj sev to atveidot, atdzīvināt, attīstīt no jauna, gluži kā pūst oglīti, tad tieši pateicoties „attālumiem”, proti, visiem traucēkļiem, kas radušies, viņi var pacelties tiem pāri uz šo jauno stāvokli un atrasties jau labā garīgajā līmenī.

No virtuālās nodarbības, 23.09.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā - Nav komentāru→

Es ļoti priecājos, ka ar mūsu savstarpējās saiknes palīdzību sākam saprast altruistiskā spēka dižumu, tāpēc ka principā tā ir vienīgā iespēja šo spēku iegūt. Tas notiek tad, kad mēs sapulcējamies grupā un sākam censties zināmā veidā atveidot, kultivēt starp mums atdeves, mīlestības, savstarpējās savienošanās stāvokli. Tad, kad atrodamies savstarpējā galvojuma stāvoklī, savstarpējā savienībā, tad mēs sākam pakāpeniski sajust, ko mums var sniegt tāda saplūsme, cik lielā pakāpē tā ir neparasta.

Izejot no savas prakses, es domāju, ka pats galvenais sajust tajā ko debešķīgu, īpašu, tad arī tas rodas cilvēkā. Viņa iekšienē sāk veidoties tādas jūtas, tāda īpašība, kas līdz šim brīdim viņam nebija pazīstams. Viņš precīzi zina, ka tas var atrasties tikai iekšienē saiknē ar citiem.

Pēc tam šī īpašība var pakāpeniski izkust, izzust kā miglā, atdzist, izsīkt, taču cilvēkā vienalga paliek šī stāvokļa informācijas ieraksts, tā dēvētais rešimo. Jebkurā gadījumā viņš uz to tieksies, zinās, sapratīs, atcerēsies. Tomēr ar to nav pietiekami, šī īpašība ir pastāvīgi jāmodina, jāliek tai augt, kā aug jebkurš ķermeņa orgāns, jebkura īpašība, ja mēs ar to pastāvīgi nodarbojamies. Otrreiz modinot, tā pauž savas jaunās īpašības, jaunās saiknes, tā vairs nav tāda kā iepriekš. Tieši izsaucot to no nebūtības, kur tā bija pazudusi, mēs atklājam īpašības jaunos aspektus. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Kongresi, Norises - Nav komentāru→

Tikai iepriekšēja sagatavošanās izglābs mūs kritumos. Tad, kad kritums jau atnācis, no mums nav ko prasīt, jo ko gan jautāt tam, kas miris? Viņš atbrīvojas no visiem pienākumiem. Rodas jautājums, kāpēc tu sevi nesagatavoji šādam stāvoklim?

Tev jau laikus jāpiepilda visas rezerves, jāuzlādē visi akumulatori. Turklāt, kad pienāk kritums, ko nu vairs darīt. Tas ir gluži kā maiņstrāvas fāzes, kas mainās pēc sinusa likuma – gan augšup, gan lejup un vienas jānomaina uz otru rēķina: pārmaiņus atklājas gan tilpnes, gan gaisma.

Tas ir brīnumains stāvoklis – Radītājs atņēma mums egoismu, tādā veidā palīdzot. Rakstīts, ka Radītājs radīja ļauno sākotni. Taču tu dusmojies, ka tā ir ļauna, jo Viņš to no tevis paņem – tad rīkojies tagad! Taču tu bez viņa nespēj izdarīt pat mazu soli uz priekšu, pat ar pirkstu pakustināt. Ja atņemt tev visu egoismu, tu gulēsi kā miris un nevarēsi izkustēties no vietas. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Ja mēs būtu sagatavojušies kritumam, tad tagad varētu sacīt, ka tik daudz izdarījām tam gatavojoties, taču kritums tomēr izrādījās stiprāks par mums. Mēs turējāmies tik lielā mērā, cik ir iespējams ar iepriekš uzkrātajiem spēkiem, taču tomēr vienā no momentiem neizturējām. Turklāt mēs jau tad būtu varējuši noskaidrot savus vājos punktus un saprast, kāpēc tā notika.

Radītājs mums kādā no vietām pielika kāju priekšā. Kāpēc? Varbūt Viņš vēlējās mums atklāt trūkumus jau citā līmenī, daudzkārt augstākā, dziļāk radījuma iekšienē. Taču mums nekas nesanāca, un mēs vienkārši nokritām kā beigti.

Patiešām, nemēdz būt pacēlums bez krituma. Tādējādi mums jāpaliek uzticīgiem viens otram, gluži kā viena ķermeņa šūnas, kur katra atbild par visām, bet ja visas nebūs atbildīgas par vienu šūnu, tad tā arī nomirs. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Jautājums: Mēs pastāvīgi runājam par dabu, izmantojot terminus „daba”, „līdzsvarota attieksme”, „harmonija ar dabu” utt.

Taču, ja runājam par cilvēcisko progresu, tad tiek uzskatīts, ka tas notika tā iemesla dēļ, ka cilvēks cīnījās ar dabu, centās pretdarboties tās spēkiem, pūlējās aiziet no tās un tādā veidā attīstījās. Tad par kādu harmoniju ar dabu var iet runa?

Atbilde: Mēs runājam nevis par egoistisko attīstību, bet par altruistisko – saskaņā ar to spēku, kurš valda dabā. Šeit mums nav nekādas pretdarbības.

Pirmoreiz mēs sākam strādāt ne pret dabu, bet „par”. Tāpēc mums šeit var rasties pilnīgi citi mehānismi, kuri strādā ar pilnīgi citu enerģiju. Tie neprasa iepriekšējos enerģijas avotus, bet strādā pateicoties tam, ka paši arī ģenerē. Tas ir, mēs varam atklāt dabā tādas īpašības un iespējas, kad viss norisinās bez zaudējumiem, jo mums nav pastāvīgi pret kaut ko jādarbojas. (vairāk…)

Filed under: Audzināšana un bērni - Nav komentāru→

Radījuma labošanās paredzēta, lai savienotos kopā. Tā ir sašķeltības labošana, kas notika lielā spradziena rezultātā, kas sadrumstaloja vienoto radījumu, vienu radīto vēlmi vairums daļās.

Viss mūsu darbs ir tajā aspektā, lai savienotu šīs daļas kopā. Saprotams, ka mums nav tāda spēka, kurš ļautu to izdarīt. Taču mēs varam šo stāvokli it kā pagriezt atpakaļ.

Reiz no saplūsmes mēs nonācām pie atsvešināšanās, bet tagad, juzdamies atsvešināti viens no otra, vēlamies atgriezties atpakaļ pie saplūsmes.

Mūsu iepriekšējā saplūsme ir ierakstīta mūsu informācijas gēnos (rešimot). Un ja mēs izgriezīsim tos uz āru un tā vietā, lai saņemtu savā labā un atgrūstu citus, – atgrūdīsim sevi un pieņemsim citus, tad sasniegsim saplūsmi. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→

Sacīts: „Tur, kur tu atrodi Viņa dižumu, tur atradīsi Viņa pazemību”.

Mēs atrodamies egoistiskās vēlmes varā, tā piešķir nozīmi tikai baudai, kuru var saņemt. Šī vēlme nespēj sajust to, kas notiek cita cilvēka iekšienē. Šī īpašība tiek dēvēta par pašlepnumu, un tā nav trūkums, tā vienkārši ir īpašība, kas dota mums no augšienes.

Ja cilvēkam piemīt lielāka, attīstītāka egoistiskā vēlme, tad viņš nejūt citus. Jo stiprāka viņa personīgā vēlme, jo vairāk tā noslēdz viņu uz sevis paša sajūtu. Turklāt citu cilvēku viņš vispār nav spējīgs sajust, viņš ņem vērā tikai to, kādu zaudējumu vai ieguvumu var no viņa saņemt. (vairāk…)

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība - Nav komentāru→