Nepieciešamas mentalitātes izmaiņas
Viedoklis (Alens de Benuā, franču filozofs un politologs):
Tirgus ekonomika bāzējas uz pastāvīgu pieaugumu – vēl vairāk produkcijas, vairāk patēriņa, vairāk peļņas. Ekonomikas izaugsme nevar apstāties, jo tad tā sabruks. Un tieši šī mentalitāte tiek uzspiesta cilvēkiem – vēl vairāk strādāt, vairāk tērēt un iegūt pēc iespējas lielāku peļņu.
Tā ir kapitālisma loģika – ar visiem iespējamiem līdzekļiem pieaudzēt kapitālu. Materiālie resursi ir ierobežoti, tādēļ tiek sasniegta izaugsmes robeža. Tā ir ekoloģiska robeža – ekonomikas izaugsme var novest līdz ekoloģiskai katastrofai un dabas resursu pilnīgam izsīkumam. Sekojoši, krīze būs globāla. Tā izies no ekonomikas un finanšu rāmjiem un pilnībā izmainīs pasauli. Ir jāpārskata paši ekonomiskie principi un precīzi jāatdala privātā, valsts un publiskā sektora ekonomika. Vajadzīga arī cilvēku domu dekolonizācija, par cik ekonomika jau dziļi iesakņojusies ļaužu prātos.
Rabašs, 66. vēstule: ja cilvēks nodarbojas ar Toru ne debesu dēļ, viņam it kā nav Radītāja. Ja viņš patiešām sajustu Radītāju, tad nodarbotos debesu dēļ. Tādēļ cilvēkam jāpieliek pūles, un jāpārvar personīgās īpašības, vēršot tās par labu tuvākajam.
Rabašs, Dargot Sulam, 921. raksts „Nepieciešamība uz darbību no lejas”: Baudas spēks, kas uz mums iedarbojas – ļaunās sākotnes vara, kas notur cilvēku trimdā. Ja cilvēks varētu atteikties no baudas, tad tā viņu nepaverdzinātu. Un tāpēc, kad Faraons Israēla dēliem sniedza savus labumus, tie atradās Faraona verdzībā un nespēja iziet no trimdas…
Jautājums:
Jautājums:
Mums jāveido starp mums integrālā sistēma – jāformē pareizs „iesaiņojums”, pareiza apkārtne un tādā veidā katrs ir jāaudzina. Tā mēs izaudzinām īstu Cilvēku, sākot no cilvēciskās attīstības pakāpes, – izaudzinām no tiem „mežoņiem”, kādi esam šodien attieksmē viens pret otru.
No 159. raksta, grāmata „Šamati”: „Līdz brīdim, kamēr Israēls atrodas zem citu tautu virskundzības, tas nevar iziet no svešas ietekmes, rasdams garšu šajā darbā un nevēlēdamies atbrīvoties no šīs verdzības. Un tad Radītājs izdarīja tā, lai „Ēģiptes valdnieks nomirtu”, un lai izzustu viņa vara. Vai tas ir labi, ka Faraons nomira? Viņš taču pietuvināja Israēlu svētumam, liekot mums sajust sevī divas īpašības. No vienas puses, mums bija pilni podi ar gaļu, taču no otras puses, mēs atradāmies verdzībā.
Apziņa – tā ir jauna kategorija, kas dzimst no īpašību neatbilsmes sajūtas. Es sāku apzināties, kas es esmu tajā brīdī, kad man ir slikti un cenšos analizēt: kas tieši man nepatīk un kāpēc man ir slikti? Pēc tam es sāku meklēt, no kurienes nāk ļaunums, no kā?
Laiks, kustība, telpa nepastāv. Mēs tikai savā apziņā savu uztveri vienos parametros dēvējam: par gadiem, laiku, bet citos: par kustību, telpu. Atbilstoši tam mēs iztēlojamies kādu ainu.
No 159. raksta, grāmata „Šamati” : „Un notika pēc ilga laika: nomira Ēģiptes valdnieks…” (Šemot) Sabrūk un mirst viss egoisma, visas materiālās dzīves un tās labumu dižums, cilvēka vēlme labāk tajā iekārtoties. Un ko viņam darīt? Tieši šo stāvokli patreiz iziet visa cilvēce, katrs cilvēks atsevišķi. Mēs jau nevaram vairs strādāt saskaņā ar parasto ego materiālo mērķu dēļ.