Jautājums: Kāpēc kabala ar mani runā caur prātu, lai gan es neko nesaprotu, un pieprasa izmaiņas un darbu jūtu līmenī, lai gan es vēl nejūtu Augstāko pasauli?
Atbilde: Tāpēc, ka mūsu jūtas noved pie jauna prāta! Prāts ir jaunu vēlmju, jaunu jūtu sekas. (vairāk…)
„Baušļu pildīšana” kabalas grupā ir desmit cilvēku vai mazāk apvienošanās, kuri savstarpēji nolemj, ka vēlas sasniegt Radītāju.
Un tāpēc viņu pienākums ir savienoties un sākt veidot grupu, kura ir apvienota pēc dvēseles likumiem, pēc savstarpējās atdeves likumiem. Labi, ja viņi ir desmit, taču, ja tā nesanāk, tad ir rakstīts, ka minimālais daudzums ir divi. (vairāk…)
Parasti mēs attīstāmies, pateicoties tam, ka iztēlojamies daudz augstākas jūtas un prātu, nekā iepriekš: arvien vairāk un vairāk, un tādējādi augam. Taču tas viss atrodas mūsu materiālajā prātā. Šādā ceļā nav iespējams nonākt līdz garīgai izzināšanai, tāpēc ka garīgais strādā pēc pretējiem likumiem.
Tāpēc es palieku ar savām parastām jūtām un prātu, fiksējot to šajā stāvoklī, taču virs sava viedokļa, prāta un sirds, virs savām vēlmēm un domām, tas ir, virs sevis paša būvēju vēl vienu, man pretēju stāvokli. (vairāk…)
Izveidot jaunus maņu orgānus, lai atklātu garīgo pasauli nozīmē izveidot starp mums savstarpējās saiknes, kurās mēs spēsim atklāt Radītāju un tādējādi sniegt Viņam baudu. Šo jauno uztveri dēvē par „ticību, kas augstāka par zināšanām”, Binas līmeni, atdevi, altruistisku nodomu.
Gatavojot mūs šādai labošanai Radītājs pakāpeniski slēpj garīgās pasaules, nolaižot tās līdz šīs pasaules līmenim, kur spēj eksistēt radījumi un sašķeļ kopīgo dvēseli daudzās daļās. (vairāk…)
Kāpēc mēs jau iepriekš nespējam zināt garīgo ceļu un pa to virzīties tāpat kā materiālajā, saņemot spēku, zināšanas, prātu? Šādi tas darbojas zinātnē un jebkurā materiālā lietā – visur, izņemot garīgo.
Taču garīgais no mums prasa veikt darbības vēl pirms, mēs tās sapratīsim un vēl pirms tam, kad būs mūsu spēkos to izpildīt. (vairāk…)
Ierobežot sevi par labu desmitniekam, nozīmē padarīt biedrus svarīgākus par sevi – no tā sastāv viss mūsu darbs. Šādi jautāja Faraons: „Kas ir Radītājs, lai es klausītos Viņa balsī”, proti, kas šeit valda: es vai Viņš. Kas pirmais: vēlme saņemt vai vēlme atdot, es vai grupa? Tieši to man nepieciešams atrisināt. (vairāk…)
Mietpilsoņa lūgšana: katru mirkli patīkami justies, to prasa arī visa nedzīvā daba, augi un dzīvnieki. Tā ir parasta instinktīva līgšana, kuru cilvēks sajūt kā dabiskas rūpes pašam par sevi, vai arī reliģijas ietekme, kura cilvēkam māca vērsties pie Radītāja ar lūgumu pēc piepildījuma. (vairāk…)
Ciešanās cilvēks izvēlas palielināt pūles, lai sasniegtu piepildījumu. Tomēr dēļ saņemšanas savā labā cilvēks nekad nejūtas piepildīts un pēc piepildījuma vienmēr kļūst vēl tukšāks.
Viņš cieš divkārt: no pūļu palielināšanās un no vēlamā piepildījuma neesamības. (vairāk…)
Garīgais ceļš pamatojas uz pretējībām: pacēlumiem un kritumiem, no kuriem abi ir vienlīdz svarīgi un ved uz vienu mērķi. Pretēji laiki, stāvokļi, radījumi, kuriem ir pretējas īpašības, taču tik un tā apvienojas kopā – visa garīgā pasaule veidojas uz divām pretējībām, kas darbojas kā viens veselums.
Pretējas īpašības viena otru neanulē un nemijas, bet darbojas paralēli, vienlaicīgi. (vairāk…)
Augstākās realitātes atklāšana un uztvere notiek caur lūgumu (lūgšanu) un pateicību. Šie divi vēršanās veidi sakārto mūsu saikni ar Radītāju. Tāpēc, ka lūgums vēsta par mūsu vēlmi tuvoties Viņam īpašību līdzībā, par mūsu sapratni, kas nozīmē līdzību ar augstāko spēku, par gatavību uz to.
Kļūt līdzīgiem Radītājam nozīmē kļūt par cilvēku, Ādamu no vārda „edome” (līdzīgs). Taču pateicība ir nepieciešamais nosacījums, lai saņemtu mūsu īpašību labošanu. (vairāk…)
Pieteikties RSS barotnei