Dzīve – mūsu īpašību kalibrators
Viss atkarīgs no cilvēka īpašībām, no stāvokļa, kurā viņš atrodas. Sacīts, ka „tad, kad māceklis iziet trimdā, skolotājs iet kopā ar viņu”. Viss tiek novērtēts tikai attiecībā pret saņemošo: „katrs spriež atbilstoši saviem trūkumiem” un „visus pārkāpumus nosegs mīlestība”.
Tāda ir atšķirība situācijas uztverē starp parastu cilvēku un kabalistu. Kabalists saprot, ka viņš saņem (vārds „kabala” nozīmē „saņemšana”) augstāko vadību un redz vienu no begalīgā aina daudzuma, kuras viņam var atklāties. Un tas viss atklājas saskaņā ar augstāko programmu un pūliņiem, kurus viņš pieliek, atrodoties lejā.
Atkarībā no tā, kādā vietā sastopas cilvēka attīstības programma un viņa personīgās pūles, un no tā, kā tās pārklāj viena otru – tādu ainu, tādas parādības viņš arī sajūt. (vairāk…)
Jautājums:
Rabašs, 66. vēstule: ja cilvēks nodarbojas ar Toru ne debesu dēļ, viņam it kā nav Radītāja. Ja viņš patiešām sajustu Radītāju, tad nodarbotos debesu dēļ. Tādēļ cilvēkam jāpieliek pūles, un jāpārvar personīgās īpašības, vēršot tās par labu tuvākajam.
Rabašs, Dargot Sulam, 921. raksts „Nepieciešamība uz darbību no lejas”: Baudas spēks, kas uz mums iedarbojas – ļaunās sākotnes vara, kas notur cilvēku trimdā. Ja cilvēks varētu atteikties no baudas, tad tā viņu nepaverdzinātu. Un tāpēc, kad Faraons Israēla dēliem sniedza savus labumus, tie atradās Faraona verdzībā un nespēja iziet no trimdas…
Jautājums:
Jautājums:
No 159. raksta, grāmata „Šamati”: „Līdz brīdim, kamēr Israēls atrodas zem citu tautu virskundzības, tas nevar iziet no svešas ietekmes, rasdams garšu šajā darbā un nevēlēdamies atbrīvoties no šīs verdzības. Un tad Radītājs izdarīja tā, lai „Ēģiptes valdnieks nomirtu”, un lai izzustu viņa vara. Vai tas ir labi, ka Faraons nomira? Viņš taču pietuvināja Israēlu svētumam, liekot mums sajust sevī divas īpašības. No vienas puses, mums bija pilni podi ar gaļu, taču no otras puses, mēs atradāmies verdzībā.
Apziņa – tā ir jauna kategorija, kas dzimst no īpašību neatbilsmes sajūtas. Es sāku apzināties, kas es esmu tajā brīdī, kad man ir slikti un cenšos analizēt: kas tieši man nepatīk un kāpēc man ir slikti? Pēc tam es sāku meklēt, no kurienes nāk ļaunums, no kā?
Laiks, kustība, telpa nepastāv. Mēs tikai savā apziņā savu uztveri vienos parametros dēvējam: par gadiem, laiku, bet citos: par kustību, telpu. Atbilstoši tam mēs iztēlojamies kādu ainu.
No 159. raksta, grāmata „Šamati” : „Un notika pēc ilga laika: nomira Ēģiptes valdnieks…” (Šemot) Sabrūk un mirst viss egoisma, visas materiālās dzīves un tās labumu dižums, cilvēka vēlme labāk tajā iekārtoties. Un ko viņam darīt? Tieši šo stāvokli patreiz iziet visa cilvēce, katrs cilvēks atsevišķi. Mēs jau nevaram vairs strādāt saskaņā ar parasto ego materiālo mērķu dēļ.
Pieteikties RSS barotnei