Mēs atrodamies galīgās labošanās beigu etapā, kuru dēvē par „pēdējo paaudzi”, un tāpēc mums vienam otrs ir jāmodina. Citādāk daba dienu no dienas pastiprinās uz mums spiedienu parādot, ka mēs atrodamies ļoti nopietnā un bīstamā procesā.
Mēs esam izlutināti un nesaprotam, ka pietiek tikai ar nelielām izmaiņām dabā, lai mēs sāktu mirt no bada, dedzinošas svelmes un katastrofāliem plūdiem. (vairāk…)
Sašķeltība sniedz iespēju laboties. Ja nav sašķeltības, tad nav ko labot, taču bez labošanas, mums nav nekādas iespējas sajust radījumu, kurš tiek izzināts, kā gaismas priekšrocība no tumsas.
Un tāpēc, ja nebūtu atšķirība starp vēlmi saņemt un vēlmi atdot, starp gaismu un tumsu mūsu sajūtās, mēs nesaprastu radījumu un nejustu, kur atrodamies. (vairāk…)
Jautājums: Vai mēs esam nepieciešami augstākajam vadošajam spēkam?
Atbilde: Augstākajam vadošajam spēkam mēs esam nepieciešami, tāpēc ka tādējādi mēs sajūtam tā attieksmi pret mums. Šis spēks vēlas, lai mēs no tam pretējiem, kādus tas mūs radīja, kļūtu līdzīgi viņam, tādi, kādus tas vēlas mūs redzēt. (vairāk…)
Tādēļ, lai paceltos garīgajā ir nepieciešami abi stāvokļi: gan pacēlums, gan kritums. Galvenais, neatrasties neapzinātā stāvoklī, jeb, kas vēl sliktāk, tikai materiālajā, dzīvnieciskajā stāvoklī. Nedzīvais, augu un dzīvnieciskais līmenis attiecas uz mūsu egoistisko pasauli, taču cilvēcisko līmeni nosaka mūsu attieksme pret Radītāju.
Un tāpēc ir tik svarīgi turēties vai nu pacēluma stāvoklī, vai krituma stāvoklī. Kritums ir tikpat svarīgs, tāpēc ka bez tā nav iespējam cienīt pacēlumu, un nav iespējams gūt jaunas kelim nākamajam pacēlumam. Un tāpēc šie abi stāvokļi: gaismas un tumsas ir pareizi un leģitīmi, mūs virzoši uz priekšu. (vairāk…)
Jautājums: Kāpēc nav iespējams pa tiešo atklāt ne tikai Radītāju, bet arī daudzas parādības pasaulē, kā tikai caur kādu starpnieku?
Atbilde: Lieta nav starpniekā, bet gan tajā, kā es spēju sevī izveidot kaut kādu līdzību šim spēkam. No kā es varu izveidot šādu stāvokli? (vairāk…)
Darbs ar nodomu atrodas mūsu mācību, visu pūļu un darbību pašā centrā. Tāpēc, ka nodoms ir sirds noskaņošana, vēlmes virzīšana uz Radītāju. Radītājs ir vienīgais spēks, kas darbojas realitātē. Taču Viņš mūs – radījumu, radīja attālinātus no Sevis, lai mēs varētu tiekties, virzīties pie Viņa.
Tāpēc viss radījums atrodas ārpus Radītāja, ārpus garīgā, ārpus augstākā spēka sajūtas, lai dotu mums iespēju meklēt Radītāju, just, cik ļoti mums Viņa mūsu dzīvē trūkst. (vairāk…)
Jautājums: Vai ir kāda saistība starp pieradumu un apkārtējās sabiedrības ietekmi uz cilvēku?
Atbilde: Sabiedrībai ir milzīga ietekme uz cilvēku.
Jautājums: Kas iedarbojas labāk sabiedrība vai pieradums? (vairāk…)
Rambams raksta, ka mūsu pasaule atrodas zem laika ass, taču garīgā pasaule – virs. Tāpēc, atbilstoši virzībai uz priekšu, tuvojoties garīgajam, mēs negaidot sākam just, ka sekunde ir ļoti ilgi. No mirkļa sākuma un līdz tā beigām ievietojas daudz notikumu.
Šādi mūsdienu tehnikā ierīces darbojas augstās frekvencēs un ir spējīgas apstrādāt miljoniem impulsu sekundē, ko agrāk nespēja paveikt. Taču garīgā pasaule ir daudz augstāk par mūsdienu tehniku un strādā bezgalīgā frekvencē. Un tāpēc garīgajā neeksistē īsa mirkļa – tur katrs mirklis ir bezgalība.
No nodarbības par tēmu „Pacēlumi un kritumi”, 07.07.2021.
Mums ir jāsavieno visas radījuma pretējās puses un jāsaista sevi ar Radītāju. Un vispirms mums nāksies atklāt šos pretstatus visā radījumā un pārliecināties nespējā tos savienot kopā.
Tikai tāpēc, ka mēs atrodamies šajā materiāli iluzorā pasaulē, mēs spējam iztēloties, ka divas radījuma daļas spēj savienoties. Taču pakāpeniski šis māns atklāsies.
Jautājums: Kad mēs augstāko spēku dēvējam par Radītāju, mēs to it kā personificējam. Ja garīgā telpa ir apziņas lauks, vai tad ir iespējams runāt par subjektu, kuram šī apziņa pieder?
Atbilde: Nē. Subjekta nav.
Jautājums: Kā apziņa var būt bez subjekta, bez „es”? (vairāk…)
Pieteikties RSS barotnei
E-pasta abonēšana