Category Archives: Garīgais darbs

Pacelšanās no sava Keter uz augstākā Malhut

Stāvoklis tiek dēvēts par „Malhut”, kad man nekā nav, taču par „Keter”, kad ir viss. Kad ir viss, garīgajā nozīmē sasniegt iespēju atdot Radītājam.

Un negaidot no sava Keter, kur man ir viss, no sasniegtā atdeves līmeņa, es krītu tumsā, tas ir, domāju par sevi, par to, ka man nekā nav. Es neko nesaprotu, neko nejūtu, skaužu citus un sāku viņus ienīst. Es jūtos pilnīgi nevērtīgs, absolūta nulle. (vairāk…)

Ekrāns – garīgais maņu orgāns

Jautājums: No kādiem elementiem sastāv un kā funkcionē garīgais maņu orgāns, ko kabalā dēvē par „ekrānu”?

Atbilde: Ekrāns nav pamat maņu orgāns, bet gan palīg maņu orgāns. (vairāk…)

Visaugstākā mīlestība pret sevi

Jautājums: Kas ir mīlestība pret sevi?

Atbilde: Visaugstākā mīlestība pret sevi ir vēlme iegūt Radītāju, lai Viņš „man būtu par izsūtāmo”.

Jautājums: Iznāk, ka visi cilvēki, kuri kaut ko lūdz Radītājam, ir vislielākie egoisti?

Atbilde: Protams. Šādi izpaužas viņu naids pret Radītāju, tāpēc ka viņi vēlas, lai Viņš tiem kalpotu. (vairāk…)

Paplašināt uztveres robežas

Tādēļ, ka nav darbinieka, kurš strādātu bez jebkāda mērķa, bez šaubām arī Radītājam bija radīšanas mērķis, kas paveras mūsu acu priekšā.

Un no visas šīs realitātē eksistējošās daudzveidības īpašs svarīgums ir sajūtai, kas raksturīga dzīvnieciskajai pasaulei, kad katrs no dzīvniekiem sevi sajūt eksistējošu, taču vissvarīgākā no sajūtām ir saprātīga sajūta, kas ir dota tikai un vienīgi cilvēkam, pateicoties ciešanām un tuvākā sarūgtinājumam. (vairāk…)

Debesu Grāmata

Atmiņa nav atmiņas zona mūsu smadzenēs. Mēs pieslēdzamies kopējām smadzenēm, kuras atrodas kopīgā vēlmē. Tas, kurš tām ir pieslēgts, no turienes saņem nepieciešamo informāciju. Atslēdzas – aizmirst.

Tāpēc nav jautājuma par to, kādā veidā iepriekšējo gadsimtu kabalisti spēja sarakstīt savas grāmatas. Tajos laikos bija aizliegts pierakstīt, visi mācījās mutiski. Skolotājs runāja, skolnieki to uztvēra un iegaumēja. Nebija tāda jēdziena „pierakstīt”. (vairāk…)

Atklājot nezināmo

Jautājums: Mūsu pasaules zinātnieki nepārtraukti strīdas un viens otram nepiekrīt, katrs izvirzot savu teoriju. Kā tas notiek zinātniekiem kabalistiem?

Atbilde: Ja zinātnieks kabalists precīzi iztēlojas, kur viņš atrodas un runā tikai no izzināšanas līmeņa, neskarot to, ko nav atklājis, tas ir īstens zinātnieks, kura secinājumiem var uzticēties. (vairāk…)

Tempļa siena sirdī

Izraēlas tauta no visas cilvēces, dēļ garīgās dzirksts, kura deg spēcīgāk nekā citos cilvēkos, ir īpaši izraudzīta grupa, lai kalpotu kā piemērs, pēc kura notiek visa attīstība.

Šai grupai tiek izvirzīta viena parasta un konkrēta prasība: vēlēties iziet no savas dabas vēlmes baudīt, katra domas pašam par sevi un ar gaismas, augstākā spēka palīdzību nonākt līdz pretējai atdeves īpašībai. Citiem vārdiem, nepieciešams atvērt sirdi, savienot sirdi ar sirdi, pacenšoties kļūt augstākiem par savu iedzimto dabu. (vairāk…)

Toras dāvāšanas nosacījumi

Ja mēs apvienojoties pieliekam pūles, lai izpildītu Radītāja nolūku un novestu radījumu līdz izlabotībai, redzam, ka paši neesam spējīgi to izdarīt, tad mēs vēršamies pie augstākā spēka ar lūgšanu, raidām MAN, un kā atbildi saņemam MAD, apvienošanās spēku.

Un šajā savienojumā, kas tika veikts ar gaismas palīdzību, kas atgriež pie avota, kuru dēvē par „Toru”, mēs sākam atklāt garīgo dzīvi, augstāko līmeni, Radītāju, proti, augstāko atdeves un mīlestības spēku, kas parādās pareizā saiknē starp kopīgās dvēseles daļām. (vairāk…)

Mīnuss plus mīnuss ir pluss

Nedrīkst iznīcināt nekādas noslieces, pat ja tās šķiet kaitīgas. Nepieciešams iemācīties tās izmantot, lai tās pieņemtu tādu formu, kas kalpotu kopīgam labumam. Mēs redzam, ka sabiedrības attieksme ar laiku mainās un dažādas formas, kuras iepriekš bija aizliegtas un nepieņemamas šodien ir pieejamas.

Taču rīt atkal viss var mainīties, mums tas nav zināms. Mums nav tiesību tās tiesāt, nepieciešams tikai tiekties ar visiem apvienoties, lai „visus grēkus pārklātu mīlestība”. (vairāk…)

Paātrināt garīgā ceļa sākumu

Laika kategorija ir tas, kas mūsos rada jucekli. Ja nebūtu pagātnes, tagadnes un nākotnes, bet būtu tikai viens laika punkts – tikai mirklis, mēs dzīvotu citā realitātē. Taču, tādēļ, ka mēs nezinām, kas notiks nākamajā mirklī, kurš attiecībā uz mums eksistē slēptā veidā, mums rodas problēma.

Taču no otras puses, tas ir lieliski, ka mēs nezinām savu nākotni un nespējam neko paredzēt. Tāpēc, ka tas mums sniedz iespēju sajust nepieciešamību pēc Radītāja! Un tas ir vissvarīgākais moments, kuru nepieciešams sasniegt: nepieciešamību pēc Radītāja palīdzības, Viņa izpausmē. (vairāk…)