Daba ir izgājusi no līdzsvara, un pasaulē notiek neiedomājamas parādības: visā pasaulē līst indīgi lieti, atgadās briesmīgs sausums. Un pats interesantākais, ka tam nav nekāda izskaidrojuma. Vienkārši tā notiek un viss – bez kāda iemesla.

Tāpēc nepieciešams saprast, ka iemesls esam mēs – cilvēki! Mēs esam izgājuši no līdzsvara un tādējādi izvedam no līdzsvara nedzīvo dabu, augus un dzīvniekus.

Cerēsim, ka šis līdzsvara trūkums nepārvērtīsies pasaules karā, un ka mums izdosies šo procesu ievirzīt pareizās sliedēs, uz izlabotības pusi. Tāpēc, ka šeit nav vainīgs kāds viens, bet mēs visi, visa cilvēce. Var sacīt, ka kādas tautas ir vainīgas vairāk, bet citas mazāk, taču mēs visi esam izgājuši no līdzsvara un izsaucam nelīdzsvarotību visā cilvēcē un visā dabā.

Galvenais, lai visi saprastu, no kurienes šī nelīdzsvarotība rodas. Lieta tā, ka dabiskais attīstības process mūs ved uz daudz ciešāku saikni vienam ar otru. Un mēs visi redzam, cik saistīta kļūst pasaule, kā nostiprinās saiknes starp dažādām valstīm un tautām: un ne tikai rūpniecībā un tirdzniecībā, bet arī iekšējā līmenī mēs tuvojamies viens otram.

Un, neskatoties uz to, mūsu saikne ir nepareiza. Tirdzniecības un rūpnieciskās saiknes mums nenāk par labu, jo ir veidotas ar savtīgiem nodomiem, ar vēlmi pelnīt uz citu rēķina. Un tāpēc šīs saiknes apvienošanos mūsu pasaulē nepalielina, bet tikai vēl vairāk atklāj mūsu nošķirtību.

Taču mēs to nesaprotam. Mums šķiet, ja mēs tirgojamies pa visu pasauli un spējam viens ar otru vienoties, tad tas ved uz apvienošanos. Taču nē, tas tikai paātrina nošķirtības apzināšanos.

Nepieciešams saprast, ka mums ir vajadzīga patiesa apvienošanās, un vispirms apzināšanās prātā un jūtās, ka mēs visi viens no otra esam atkarīgi. Nav pasaulē cilvēka, kurš būtu brīvs nenoslēgt labvēlīgas saiknes ar visiem pasaules iedzīvotājiem. Visa mūsu nākotne ir atkarīga no tā, kādā mērā mēs saprotam, ka tikai labas attiecības spēj uzlabot mums visiem dzīvi, un nekas cits.

Vissarežģītākais ierocis ir cilvēka vēlme, tāpēc ka tā atrodas Radītāja augstumā. Ja mēs vēlēsimies labvēlīgas saiknes un harmoniju, lai būtu kā viens cilvēks, sajūtot savstarpēju galvojumu, tad pasaulē viss sakārtosies.

Katram ir jājūt saikne, ar visiem saprotot, ka mēs visi kopā esam viena cilvēce, viena vēlme, viena dvēsele, kura ir vienas saknes meklējumos. Un, ja mēs visi tiecamies uz šo vienu sakni, tad visi nonākam līdzsvarā un harmonijā – tādējādi nekā netrūks.

Katram cilvēkam ir jājūtas visas pasaules neatņemamai sastāvdaļai. Un cilvēce tam jau ir gatava. Cilvēki pat visattālinātākajās planētas vietās ir gatavi izjust un pieņemt šo ideju par vispārēju atkarību vienam no otra. Pietiek ar tiem dabas triecieniem, kurus mēs pašlaik izjūtam, lai saprastu, cik ļoti atkarīgi mēs no tās esam un ka mums spēj palīdzēt tikai daba.

Dabai ir ietekmes veidi uz cilvēku: caur viņa vēderu, veselību, bērniem, caur visu, kas viņam dārgs. Šādā veidā, iespējams ļoti ātri ieskaidrot cilvēka apziņai, ka viņam ir jābūt saistītam ar citiem, lai glābtu sevi un savus tuvos.

No nodarbības, „Taisni Radītāja ceļi”, 18.08.2022.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Krīze un globalizācija | Add Comment →