Mūsdienu karš ir kas vairāk par dažādu valstu esošo ģeopolitisko interešu pretstāvi. Lielajā lūzuma punktā, laikmetu robežšķirtnē tā vēsta par to, ka saikne tagad ir stiprāka par atšķirtību.

Cilvēki cieš un iet bojā, ziņās zibsnī pilsētas, līderi, pilsētas, kopsavilkumi.

Mēs redzam, kā sagrūst plaukstošas valstis, kā dažādi spēki cenšas spēlēt savu spēli, taču aiz viņiem, caur viņiem jau spīd tas kopīgais spēks, kopīgs, nesaraujams tīkls, kādā pārvērtīsies cilvēce. Pagaidām veseluma daļas cīnās par varu, veselums piesaka savas tiesības un pieprasa vienotību, kādu mēs vēl nekad neesam zinājuši.

Spēks kā vājums

Mūsdienu pasaulē paliek arvien mazāk iespēju ar spēku valdīt vienam pār otru, nospiežot pretošanos ar soda metodēm. Vēl mazliet un mēs redzēsim, kā varas iemantošana pārvietojas neasiņainā ekonomiskā, politiskā, ideoloģiskā attiecību sfērā.

Tas notiks ne jau tāpēc, ka mēs esam kļuvuši labāki, bet tāpēc, ka mēs esam kļuvuši pieaugušāki. Bērns atņem svešu rotaļlietu, neaizdomājoties par sekām, taču ar laiku viņš mācās vienoties. Taisnība, arī vienoties ir iespējams ar spēka un vājuma palīdzību, tomēr pati attiekšanās no vardarbīgām metodēm – ir liels solis uz priekšu.

Taču reizēm veikt šādu soli ir ļoti grūti. Reizēm šķiet, ka atņemt ir daudz vieglāk – kā senos labos laikos…

Taču drīzumā pasaule pārliecināsies, ka kara konfliktos vairs nav uzvarētāju, ka mūsdienu pretrunas nerisina uzbrūkot, fiziski apdraudot. Tā vietā nepieciešama sistēmiska pieeja, bet tas nozīmē, lai cik “liels” tu ne būtu, tu esi tikai kopīgās sistēmas daļa, un tavas individuālās intereses var tikt nodrošinātas tikai ar kopīgu piekrišanu.

Mēs esam nonākuši ļoti tuvu nepieciešamībai apgūt šo integrālo zinātni. No šī brīža un turpmāk mieru nav iespējams panākt ar karu. Pats jēdziens karš transformēsies: asiņainās stigas karalaukos piekāpjas cīņai par prātiem, par pasaules skatījumu, par dzīvesveidu. Un ar ieročiem šeit neko nepanāksi. Tradicionālais, kad valsts ieņem valsti, tauta tautu paliek pagātnē. Maigais spēks uzvar stingro.

Un turpmāk mēs redzēsim, ka šādi sāk atmirt iepriekšējā dzelžainā cilvēka vara pār cilvēku. Cilvēki dzimst ne jau tādēļ, lai viņus egoistiski apspiestu, bet dēļ mijiedarbības, savstarpējas papildināšanas, savstarpēja pacēluma. Vēl vakar tas bija neiedomājami – rīt kļūs acīmredzams.

Mēs redzēsim, ka miers, īsts miers ir visu daļu pareizi savākta, integrāla mozaīka, to kopums un vienotība. Taču ceļā uz to stāv cilvēciskais egoisms, kurš mūs piespiež ielaisties visās smagajās, uzspiestajās nesaskaņās, kas atdala valstis, tautas, ģimenes, kas mūs ievelk karu dzelmē. Un ja jau reiz karot, tad ar viņu – ar šo iekšējo ienaidnieku, kurš mums neļauj darboties kopīgi kā viens veselums. Uzvara pār viņu kļūs visu uzvara.

Šādi sākas cilvēces galvenā kauja – karš par vienotību.

Iekšējā fronte

Šodien pasaulē viss tiek veidots, pamatojoties uz savtīguma, uz ieguvuma uz cita rēķina, uz savas pareizības, savas gribas uztiepšanas. Taču bērnība beidzas. Būtībā jau ir beigusies. Kopīgās sistēmas iezīmes parādās arvien redzamāk, atgriezeniskā saikne kļūst arvien plašāka, arvien pieprasošāka, un mūsu vecā lokālā pieeja nonāk pretrunā ar globālo realitāti. Nevar viena daļa no kopīgā patvaļīgi valdīt pār otru. Tas negatīvi atspoguļojas uz visiem un ved uz totālu sabrukumu.

Un tāpēc visiem un katram nāksies saspiesties ciešāk, apvaldīt pretenzijas, iegrožot savu egoismu, lai kvalitatīvi cits spēks – vienotības spēks, kurš nepakļaujas nevienam atsevišķi – samierinātu un saistītu mūs labvēlīgām saiknēm. Tāda ir jaunā laikmeta būtība – tas pieder visiem.

Un tāpēc mūsdienu karā nav jēgas meklēt labos un sliktos, vinnētājus un zaudētājus. Nepieciešams tikai pēc iespējas ātrāk gūt mācību no šīs traģēdijas: tā norāda uz cilvēciskās dabas defektu, kuru ir pienācis laiks izlabot. Jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo ātrāk beigsies šīs šausmas.

Tūkstošgadēm armijas spēks un sekmes strīdu laukā kala triumfatoru spēku un varu. Rezultātā mēs tomēr esam izauguši tik lieli, ka jau esam spējīgi pāriet no raupjā spēka uz jēgu, uz būtību, uz savstarpējo attiecību kategorijām kopīgā tīklā. Paraugieties uz jauno paaudzi: viņi arvien mazāk uzpērkas uz statusu, uz patērētāju vēstījumiem, un arvien vairāk ciena to, ko sniedz saikne ar citiem. Tieši tas slēpjas aiz pagaidām vēl nebeidzamās un nemākulīgās onlain komunikācijas. Attīstības vektors ir mainījies: kas vecākajiem ir rotaļlietas – jaunajiem dzīve.

Pasaule uzsāk savu pēdējo cīņu – vispasaules karu ar egoismu par labo spēku un vienotību. Un šodien pasaulē notiekošie kari būs patiešām tālejoši. Tie mainīs cilvēku attieksmi pret dzīvi, realitāti, vienam pret otru. Paklausot šim impulsam, mēs sāksim pārveidot savu vērtību skalu, lai tā atbilstu vispārējai sistēmai, kas harmoniski savieno visus mūsu pretmetus. Būtībā to mūžsenā cīņa pati mūs ved uz vienotības nepieciešamību – tādu vienotību, kur labi būs visiem.

Mēs taču no rūgtas pieredzes skaidri redzam: karot kā iepriekš ir neiespējami, bezjēdzīgi, pašnāvnieciski. Tas nestrādā, mēs esam citi. Protams, mēs savu dabu nepārtaisīsim vienā mirklī, tomēr mūsos iezīmējas cita veida egoisms – pārrūdzis, negribot izaugošs pats no sevis. Paies vēl kāds laiks, un mēs uz pasauli skatīsimies citādāk, uztaustot tajā ar vien pareizākas savienošanās formas.

Un, lai gan arī šajā ceļā nāksies karot, taču tas vairs nebūs tā – nenogalinot, nesitot, nepārvēršot pīšļos, bez naida, ne dēļ iznīcināšanas vai pakļaušanas. Savādāk: it kā katrs spēlētu savu partiju – bet tādēļ, lai rezultātā iekļautos kopīgā partitūrā. Un diriģents būs mūsu vienotība, mūsu kopīgā tiekšanās uz to.

Īsāk sakot, nākamās cīņas pāries uz iekšēju fronti – prātā un jūtās, un pakāpeniski kļūs radošas. Tāpēc, ka gudrība palielinās, pateicoties uzskatu un viedokļu daudzveidībai, kad visi tiecas nevis uz pašapliecināšanos, bet uz īstenību.

Galvenais jautājums

Lai izietu šajā līmenī, iesākumā nepieciešams vienam otru cienīt, cienīt citus, ne tādus kā es, saprotot, ka patiesu labumu mēs smelsim nevis no strīda, bet no satuvināšanās virs nesaskaņām. Patiesība nav kādā vienā, nav vienā daļā no kopīgā, bet tikai pozitīvā saiknē starp mums – vienā veselumā. Un, lai nonāktu līdz šai patiesībai, katram ir jāpaceļas virs sevis.

Cerēsim, ka cilvēce saskatīs šo ceļu. Spēka vara jau ir noiet etaps. Pienācis laiks mijiedarbībai. Tā vietā, lai iznīcinātu svešo, nepieciešams mūsu strīdus pārcelt daudz augstākā līmenī – pie visu konfliktu avota. Tikuši līdz saknei, līdz sen senajam, egoistiskajam antagonismam starp mums, kas iemiesots cilvēciskajā dabā, mēs sapratīsim, ka egoisms ir mūsu kopīgais ienaidnieks. Un kad diagnoze ir noteikta var ķerties pie ārstēšanas.

Un tāpēc galvenais jautājums, galvenais trends, galvenais uzdevums tagad ir: ko mums darīt pašiem ar sevi? Kā nodibināt mieru (šalom), kas kļūs par visu pretstatu savstarpēju papildinājumu (ašlama)?

Šeit tad arī mums palīdzēs integrālās apvienošanās metodika, kuru sagatavojuši kabalisti.

Jā, nākotnē vēl ir daudz grūtību, šķēršļu, nesapratnes. Un tomēr nevajag pasīvi gaidīt ērtu mirkli, lai pārietu citās sliedēs, citā attīstības paradigmā. Ērts mirklis neiestāsies nekad. Nepārtraukti kaut kas traucēs, novērsīs uzmanību, noliegs, atspēkos, lai atliktu jauno ēru.

Patiesībā tā jau ir šeit, taču mēs neatbilstam tās garam – un no tā arī visas mūsu nelaimes! Lūk, tāpēc es pacentos uzmest dažas iezīmes, ieskicēt nākotnes kontūras, kuras stājas mūsu acu priekšā. Nākotne jau ir sākusi veidoties, jau blāvo, un kroplīgie izsmeltā laikmeta zibšņi tikai ieēno un pasvītro tās atnākšanu.

Avots krievu valodā

Filed under: Krīze un globalizācija, Raksti masu medijos | Add Comment →