Pirms diviem tūkstošiem gadu Izraēlas tauta nokrita no sava garīgā līmeņa materiālajā līmenī, no atdeves nodoma uz nodomu sevis dēļ. Rezultātā mēs pārvērtāmies absolūti citos cilvēkos, citā tautā: ar jaunu reliģiju, dzīves skatījumu, citu realitātes uztveri.

Iepriekš mēs visu realitāti uztvērām kā vienu vienotu veselumu, kurā darbojas viens spēks, un mēs visi tam piederam. Taču pakāpeniski līdz ar Pirmā Tempļa sabrukumu un tad caur Otro Templi – tūkstošs gadu laikā, mēs sākām atdalīties no atdeves un apvienošanās, un sākām uztvert dzīvi tā, kā to redzam šodien, tas ir, materiāli, egoistiski, atzīstot cilvēka apvienošanos tikai pašiem ar sevi nevis ar citiem.

Šodien mums nāksies ieguldīt daudz pūļu, lai atgrieztos garīgā, īstenā realitātes uztverē.

Nepieciešams saprast, ka šī realitātes uztvere un nodoms atrodas konfliktā ar to, kas ir pieņemts visās reliģijās. Katra reliģija vēlas sevi nostiprināt virs citām un ar to lepoties, un gluži to pašu māca tai piederošiem cilvēkiem. Toties mums nepieciešams reklamēt apvienošanos, kas mūs paceļ virs visām problēmām, tāpēc ka tas viss ir attālināšanās sekas, atsvešināšanās un beziemesla naids starp mums.

Ja es realitāti uztveru egoistiski, rūpējoties tikai par savu eksistenci, bet citus redzot tikai no tālienes un sajūtās ar viņiem neapvienojoties vienā veselumā, tad redzu pasauli tādu, kā šodien ar saviem pieciem maņu orgāniem.

Taču, ja es savienojos vēl ar kādu, kaut ar vienu cilvēku, tad tādēļ man ir nepieciešams atcelt sevi, un tad es sākšu uztvert realitāti ar citiem maņu orgāniem. Tā vairs nebūs parastā redze, dzirde, oža, garša, sajūta, bet sefirot Keter, Hohma, Bina, Zeir Anpin un Malhut.

Es redzēšu realitāti vienotu un pilnīgu. Tā būs realitāte, kura eksistē nevis manī, bet ārpusē. Tas ir, tā nebūs ierobežota ar maniem maņu orgāniem. Un atbilstoši tam kādā mērā es iziešu no individuālās sajūtas, no vēlmes gūt baudu ārējā uztverē, atdeves vēlmē, es arvien vairāk atklāšu īsteno realitāti.

Es atklāšu gaismu atdeves vēlmē, kuru spēju izveidot savā vēlmē baudīt – atdeves vēlmi, mīlestību, tas ir, Radītāju. No pasīva realitātes novērotāja es pārvēršos par tās aktīvu pētnieku. Lūk, to mums māca kabalas zinātne.

Mums visiem ir jāsaņem garīgā parcufa forma, kurā ir vēlme, samazinājums, ekrāns, atstarotā gaisma. Un tad viņš kļūst aktīvs un spēj atdot Saimniekam, ar Viņu savienoties un Viņu iepazīt: „Un būsiet kā Dievi, kuri iepazinuši labu un ļaunu”.

Reliģijās cilvēks pilda materiālas darbības un vēlas par to saņemt materiālu atalgojumu. Taču mēs vēlamies pildīt garīgas darbības, tas ir, izveidot starp mums savstarpēju saikni, apvienošanos, līdz pat mīlestībai. Tas arī būs mūsu atalgojums.

No rīta nodarbības, no nedēļas nodaļas „Berešit”, 16.10.2020.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs, Izraēla un pasaules tautas, Kabala un reliģija | Add Comment →