Cilvēce ir absolūtā panikā, pateicoties koronavīrusam, kurš piespiež mūs apstādināt visu ražošanu, visu tirdzniecību, paralizē un bloķē veselas valstis.

Taču parastais cilvēks vispirms domā par savu ģimeni, par bērniem, par to, ko viņiem rīt dot ēst. Viņam vairāk par visu rūp, kā izdzīvot. Un tas ir iemesls, kāpēc pasaule ir ar mieru sastingt, it kā sakot: „Tagad parūpēsimies par dzīvību, bet pēc tam atjaunosim rūpniecību un ražošanu”.

Tomēr no kā ir atkarīgs mans liktenis? Kā to ietekmēt, kā garantēt sev labu nākotni? Ja mēs zinātu atbildes uz šiem jautājumiem, tad, iespējams, nedaudz nomierinātos?

Šāds jautājums rodas katrā, jo mēs vispirms esam dzīvnieki. Dabā ir tikai trīs līmeņi: nedzīvais, augu un dzīvnieciskais. Un cilvēku suga arī ir pieskaitāma dzīvniekiem, tikai vairāk attīstītiem. Tādēļ mums pirmkārt nepieciešams ēdiens tāpat kā dzīvniekiem. Ir teikts, ja „nav maizes, nav Toras”. Ēdiens ir dzīvības pamats.

Taču situācijā ar koronavīrusu, daba acīmredzot vēlas mūs pamācīt un uzdod jautājumu no otras puses: „Un kādēļ jūs vēlaties dzīvot? Vienkārši dēļ pašsaglabāšanās instinkta kā visi dzīvnieki? Ar to nepietiek!”

Dzīvnieki šādi var dzīvot un vairāk neparko neuztraukties, bet mums cilvēkiem jāsāk jautāt, kādēļ dzīvojam. Taču ar to ir problēma.

Un tādēļ atnāk koronavīruss, kā rūgtas zāles, un mums jautā: „Un kādēļ jūs dzīvojat? Nesteidzieties ar atbildi, padomājiet. Un es jums palīdzēšu: atcelšu visas mākslīgās nodarbes, kuras jūs sev izdomājāt, un tie ir 90% no visa jūsu darba. 90% jūs ražojāt, tirgojāt un izmetāt, izpostot zemeslodes resursus. Jūs strādājāt viens otram, lai nepārtraukti pārdotu un pirktu, pārdotu un pirktu, un gala rezultātā izmestu.”

Visa zeme pārvērtusies par atkritumu izgāztuvi. Mēs uzbūvējām sistēmu, kura ražo preces izmešanai, lai mums būtu ar ko nodarboties. Mēs nevaram eksistēt bez šīs aizņemtības. Taču negaidot atnāk koronavīruss un apstādina mūs tā, ka mēs vairs nevaram turpināt skriet pārdot un pirkt.

Vīruss it kā jautā: „Un ar ko gan jūs tagad nodarbosieties? Padomājiet, kādēļ jūs visu to darījāt, un redzēsiet, ka tajā nebija nekāda labuma. Jums ir laiks padomāt par citādu dzīvi, par tās jēgu, par to, kādēļ jūs dzīvojat.

Jūs nevarat būvēt sistēmu, kura strādā kā konveijers, kur visi ražo – ražo – ražo un pēdējais izmet, lai sistēma no jauna sāktu ražot un beigās izmest. Nav nekādas vajadzības pēc tāda darba.

Primārais jautājums: kādēļ cilvēks dzīvo? Iekams jūs uz to neatbildēsiet, sēdiet mājās un domājiet.”

Paskatieties, kā daba ar mīlestību, rūpīgi kā māte un tēvs, kā mīloši vecāki vēlas, lai bērns aizdomātos par dzīvi, lai mācītos. Taču, ja tu tagad sēdi un pārdzīvo tikai par to, ko rīt ēdīsi, tad, paklau, padomāsim daudz globālāk. Redzi, ne tu vienīgais tā sēdi un nezini, ko darīt un tieši tas ir tas, kas cilvēcei nepieciešams.

Tāpēc es nebaidos no šī vīrusa. Mums ir cerība! Ja mēs spēsim atbildēt, kādēļ dzīvojam, tad turpināsim dzīvot. Ja tomēr nespēsim rast atbildi uz šo jautājumu, tad nav vērts turpināt.

Man taču jāturpina attīstīties kā cilvēkam. Jautājums par dzīves jēgu ir cilvēkam raksturīga īpatnība. Un, ja es dzīvoju bez šāda jautājuma, tikai lai eksistētu, tad mani jautājumi ir dzīvnieciski.

No 1214. sarunas par jauno dzīvi, 19.03.2020.

Avots krievu valodā

Filed under: Dzīves jēga, Krīze un globalizācija, Veselība | Add Comment →