Stipras laulības noslēpums

Jautājums: Pasaulē liela problēma ir šķiršanās. Pēdējos 40 gados divreiz vairāk cilvēku sākuši saraut attiecības. Šķirto laulību procents uzlec pat līdz 70%.

Par šķiršanās iemesliem uzskata sasteigtu, nepārdomātu stāšanos laulībā vai laulības aiz aprēķina, laulāto neuzticību, seksuālu neapmierinātību, raksturu nesaderību, psiholoģisko nesagatavotību ģimenes dzīvei, apreibināšanos. Nosauc vēl kaudzi iemeslu.

Kā jūs domājat, kāpēc tas notiek?

Atbilde: Mūsdienu cilvēks nespēj pastāvīgi sev blakus izturēt vēl vienu cilvēku. Nespēj! Vienkārši tāpēc, ka viņš ir liels egoists.

Viņā tik ļoti izaudzis egoisms, tāpēc ka ego mūsos aug nepārtraukti, mēs taču atrodamies egoistiskā evolūcijā, ka cilvēks nespēj izturēt otru sev blakus. „Cik var ciest?! Kādēļ?!” – un tā tālāk.

Tas ir, labāk izšķirties. Vai arī cilvēki dzīvo tā, it kā viņi vispār nebūtu laulātie tāpēc, ka grūti izšķirties, vai kādu citu aprēķinu dēļ.

Jautājums: Tomēr ir stipras laulības. Es, piemēram, esmu precējies 38 gadus. Jūs jau tuvojaties zelta kāzām.

Atbilde: Tas jā. Taču es dzīvoju starp sievu, bērniem un savu grupu. Tā arī nav normāla dzīve. Nedrīkst mani ņemt par piemēru. Turklāt ar manām dabas dotajām īpašībām – tas ir drausmīgi.

Taču šķiršanās – es par to pat nekad neesmu domājis. Nekad neesmu domājis, ka varu šķirties un atstāt sievu un bērnus. Nē. Es nopirku dzīvokli un pārrakstīju to uz sievas vārda. Man vispār nekā nav! Nopietni.

Par bērniem es rūpējos, lai katrs būtu nodrošināts, katram būtu izglītība, māja un viss pārējais. Iziet pie vīra, apprecēties – obligāti! Un, lai man ļauj mierīgi nodarboties ar manu nodarbi. Viss, tas ir vissvarīgākais.

Ja ir bērni, tev jārūpējas par viņiem. Svarīgākais taču ir bērni.

Jautājums: Un šķiroties, tas ir posts? Bērns jūtās tā, it kā viņam nav ne tēva, ne mammas?

Atbilde: Bērns cieš no vecāka trūkuma – jebkura! Vai mammas, vai tēva. Protams, mammas vairāk. Taču arī no tēva trūkuma. Tas viņā nogulsnējas. Tas netiek piedots!

Bērni tēva aiziešanu uzskata par nodevību, kā šķiršanos no viņiem. Un to bērni neaizmirst. Viņi nespēj. Tas ir, bērns jūtās tā, it kā „tēvs ir aizgājis no manis”. Un tas, protams, ir ļoti smagi.

Jautājums: Bet, ja mīlestība aizgājusi?

Atbilde: Kāda mīlestība?!

Replika: Saka: „Mīlestība aizgājusi” – un ar to attaisnojas.

Atbilde: Uz kurieni aizgājusi? Es nesaprotu šo vārdu. Es zinu tikai vienu: ja cilvēki dzīvo kopā, ja viņi ir kaut cik saprotoši, audzināti, tad viņi var izveidot apstākļus, kad viņiem kopā ir ērti. Ne labi, ne laimīgi, taču viņiem ir ērti kopā.

Jautājums: Tas ir, viņi noslēdz tādu kā ērtību savienību?

Atbilde: Protams! Un, kas tad vispirms ir laulība? Kopīga saimniecība. Kad jūs uzskatāt, ka spējat atbalstīt viens otru, palīdzēt viens otram, un ar to jūs esat mierā. Tas ir pirmkārt. Taču viss pārējais cilvēkam mainās ik pēc dažiem gadiem uz dažādām pusēm.

Tāpēc, ka mēs visi šodien dzīvojam piecas reizes ilgāk, nekā cilvēki dzīvoja pirms 200 gadiem. Un, kur nu vēl pirms 1000 gadiem. Faraons dzīvoja 20 – 22 gadus. Faraons! Pie visa tā, ka viņam visu pasniedza uz sudraba traukiem, visu nomazgātu, tīru, normālus, ekoloģiski tīrus produktus – dzīvoja tikai 22 gadus.

Kā vispār var ko tādu iedomāties! Kas šodien ir 22 gadi? Viņš vispār vēl nav pieaudzis cilvēks.

Jautājums: Vēl viens aspekts. Lai neizjuktu ģimene, kādai ir jābūt sievietei un kādam ir jābūt vīrietim šajā savienībā?

Atbilde: Jābūt audzināšanai. Tādai, lai kas arī nenotiktu – jo visas dzīves laikā ar katru var notikt tūkstošiem visu iespējamo stāvokļu, „piedzīvojumu”, – taču tu zini, ka tev ir ģimene, un tavs pienākums ir viņus uzturēt un būt kopā. Iekams vien tu dzīvosi, tev par to jārūpējas. Tas ir pirmkārt. Taču jūtas. Nedrīkst uz tām neko būvēt.

Replika: Jūs ne reizi vien esat teicis, ka vīrietis sievietē meklē savu mammu.

Atbilde: Tā ir patiesība. Vīrietis meklē sievietē kaut ko no savas mammas. Un, ja atrod, tad tas nodrošina viņa pieķeršanos viņai.

Jautājums: Ja sieviete laulībā saprot, ka viņš meklē mammu, tad tas nodrošina savienību?

Atbilde: Jā. Tāpēc arī Torā teikts, ka sentēvu laikos līgavu atveda uz mātes telti un pēc tam, kad viņa kādu laiku dzīvoja pie vīramātes, vīrietis viņu apprecēja.

Tas ir, viņa mācījās pie viņa mātes, kā vajag viņu apkalpot, ko ar viņu darīt, kas viņam patīk, kas nepatīk un tā tālāk. Viņa skatījās un visu to mācījās: kā mamma gatavo utt.

Replika: Tas ir, viņa mācījās būt par sava vīra māti. Tas, protams, ir paradokss.

Atbilde: Kāpēc paradokss?

Replika: Viņa tur atnāca, lai nemācītos būt sieva, bet mācīties būt viņam māte.

Atbilde: Tu nevari iedomāties, cik ļoti vīrietis pieķeras sievietei, ja viņa viņam atgādina viņa māti. Viņš uz viņu lūkosies kā bērns! Viņš visu laiku meklēs viņā savu mammu.

Jautājums: Un viņš nekad negribēs šķirties?

Atbilde: Nekad! Kā tas ir šķirties? Aiziet no mammas?

Jautājums: Tas ir, mammu nepamet?

Atbilde: Jā.

Replika: Bet šī frāze, kura izskan no sievas: „Ej pie savas mammītes! Es neesmu tava mamma! Lai viņa tev cep tavus pīrāgus!”

Atbilde: O, redzi, kādus min argumentus! „Es tev neesmu mamma!” Tā arī ir problēma.

Replika: Lūk, šeit, visticamāk, ir liels šķiršanās procents, kad sieviete neuzņemas funkciju būt par mammu.

Atbilde: Viņai jāsaprot, ka noturēt vīrieti, padarīt viņu par savu var tikai tā! Tikai tā, nekur neliksies. Tas ir Torā, Bībelē melns uz balta rakstīts.

Jautājums: Varbūt jūs tagad atklājat mums visu šķiršanos noslēpumu un nevajag nekādus psihologus?

Atbilde: Tas ir skaidru attiecību noslēpums. Līdz mūža galam vīrietis sievā saskatīs savu mammu un nekur no viņas neaizbēgs.

Jautājums: Bet, kas tad ir vīrietis ģimenē?

Atbilde: Ja viņš pielīp viņai, ko viņai vēl vajag?

Jautājums: Proti, tā ir viņas drošība? Tieši to viņa viņā meklē?

Atbilde: Neko citu. Viņš darīs visu, lai viņai būtu labi. Katru dienu dāvās komplimentus.

Jautājums: Un naudu sadabūs un strādās?

Atbilde: Protams. To es zinu noteikti, tāda ir cilvēka daba.

Jautājums: Ko sievietei vajag vīrietī? Drošības sajūtu?

Atbilde: Pirmkārt uzmanību. Uzmanību pret viņu, pret bērniem, pret māju. Tas ir, izejiet pie vīra, precaties? Viss! Vedekla aiziet pie savas vīramātes un no viņas mācās visas viņas dēla vājības. Un prot ar tām strādāt kā sieviete: kaut kur kaut ko padot, kaut ko tādu izdarīt, kas atgādina viņa mammu. Vīrietis uzreiz uzpērkas, vienā mirklī un uz visiem laikiem.

Replika: Un visu darīs, ko viņa grib.

Atbilde: Viņam tas nepieciešams. Vīrietis nedzemdē, viņš paliek bērns un tāpēc tas viņu uzpērk.

Jautājums: Tas ir, viņš tomēr paliek par bērnu? Visu laiku? Pat, ja viņam ir 70 – 80 gadu?

Atbilde: Nav svarīgi! Visu dzīvi.

Replika: Tauta ne tikai samulsīs, bet jautās: „Un tomēr, ko tad vīrietis? Visu laiku sieviete un sieviete”.

Atbilde: Vīrietim jāatnes viss, ko pieprasa sieviete. Un vairāk neko nevajag. Tas ir materiālajā. Taču garīgajā – tur viss ir citādi, otrādi.

Ģimenei nav nekāda sakara ar vīrieša garīgo izaugsmi. Tā ir viņa privilēģija, prerogatīva, tā ir tikai viņa personīgā izvēle. Šajā viņš ir vīrietis un ģimenes galva. Taču tas attiecas uz garīgo izaugsmi. Taču attiecībā uz materiālo – sieviete.

Garīgajā attīstībā komandē vīrietis, bet materiālajā attīstībā komandē sieviete.

Jautājums: Ja vīrietis komandē garīgajā attīstībā, tad sievietes loma ir dot viņam iespēju nodarboties ar savu dvēseli?

Atbilde: Jā, protams.

Jautājums: Pasaulē liela problēma ir šķiršanās. Pēdējos 40 gados divreiz vairāk cilvēku sākuši saraut attiecības. Šķirto laulību procents uzlec pat līdz 70%.

Par šķiršanās iemesliem uzskata sasteigtu, nepārdomātu stāšanos laulībā vai laulības aiz aprēķina, laulāto neuzticību, seksuālu neapmierinātību, raksturu nesaderību, psiholoģisko nesagatavotību ģimenes dzīvei, apreibināšanos. Nosauc vēl kaudzi iemeslu.

Kā jūs domājat, kāpēc tas notiek?

Atbilde: Mūsdienu cilvēks nespēj pastāvīgi sev blakus izturēt vēl vienu cilvēku. Nespēj! Vienkārši tāpēc, ka viņš ir liels egoists.

Viņā tik ļoti izaudzis egoisms, tāpēc ka ego mūsos aug nepārtraukti, mēs taču atrodamies egoistiskā evolūcijā, ka cilvēks nespēj izturēt otru sev blakus. „Cik var ciest?! Kādēļ?!” – un tā tālāk.

Tas ir, labāk izšķirties. Vai arī cilvēki dzīvo tā, it kā viņi vispār nebūtu laulātie tāpēc, ka grūti izšķirties, vai kādu citu aprēķinu dēļ.

Jautājums: Tomēr ir stipras laulības. Es, piemēram, esmu precējies 38 gadus. Jūs jau tuvojaties zelta kāzām.

Atbilde: Tas jā. Taču es dzīvoju starp sievu, bērniem un savu grupu. Tā arī nav normāla dzīve. Nedrīkst mani ņemt par piemēru. Turklāt ar manām dabas dotajām īpašībām – tas ir drausmīgi.

Taču šķiršanās – es par to pat nekad neesmu domājis. Nekad neesmu domājis, ka varu šķirties un atstāt sievu un bērnus. Nē. Es nopirku dzīvokli un pārrakstīju to uz sievas vārda. Man vispār nekā nav! Nopietni.

Par bērniem es rūpējos, lai katrs būtu nodrošināts, katram būtu izglītība, māja un viss pārējais. Iziet pie vīra, apprecēties – obligāti! Un, lai man ļauj mierīgi nodarboties ar manu nodarbi. Viss, tas ir vissvarīgākais.

Ja ir bērni, tev jārūpējas par viņiem. Svarīgākais taču ir bērni.

Jautājums: Un šķiroties, tas ir posts? Bērns jūtās tā, it kā viņam nav ne tēva, ne mammas?

Atbilde: Bērns cieš no vecāka trūkuma – jebkura! Vai mammas, vai tēva. Protams, mammas vairāk. Taču arī no tēva trūkuma. Tas viņā nogulsnējas. Tas netiek piedots!

Bērni tēva aiziešanu uzskata par nodevību, kā šķiršanos no viņiem. Un to bērni neaizmirst. Viņi nespēj. Tas ir, bērns jūtās tā, it kā „tēvs ir aizgājis no manis”. Un tas, protams, ir ļoti smagi.

Jautājums: Bet, ja mīlestība aizgājusi?

Atbilde: Kāda mīlestība?!

Replika: Saka: „Mīlestība aizgājusi” – un ar to attaisnojas.

Atbilde: Uz kurieni aizgājusi? Es nesaprotu šo vārdu. Es zinu tikai vienu: ja cilvēki dzīvo kopā, ja viņi ir kaut cik saprotoši, audzināti, tad viņi var izveidot apstākļus, kad viņiem kopā ir ērti. Ne labi, ne laimīgi, taču viņiem ir ērti kopā.

Jautājums: Tas ir, viņi noslēdz tādu kā ērtību savienību?

Atbilde: Protams! Un, kas tad vispirms ir laulība? Kopīga saimniecība. Kad jūs uzskatāt, ka spējat atbalstīt viens otru, palīdzēt viens otram, un ar to jūs esat mierā. Tas ir pirmkārt. Taču viss pārējais cilvēkam mainās ik pēc dažiem gadiem uz dažādām pusēm.

Tāpēc, ka mēs visi šodien dzīvojam piecas reizes ilgāk, nekā cilvēki dzīvoja pirms 200 gadiem. Un, kur nu vēl pirms 1000 gadiem. Faraons dzīvoja 20 – 22 gadus. Faraons! Pie visa tā, ka viņam visu pasniedza uz sudraba traukiem, visu nomazgātu, tīru, normālus, ekoloģiski tīrus produktus – dzīvoja tikai 22 gadus.

Kā vispār var ko tādu iedomāties! Kas šodien ir 22 gadi? Viņš vispār vēl nav pieaudzis cilvēks.

Jautājums: Vēl viens aspekts. Lai neizjuktu ģimene, kādai ir jābūt sievietei un kādam ir jābūt vīrietim šajā savienībā?

Atbilde: Jābūt audzināšanai. Tādai, lai kas arī nenotiktu – jo visas dzīves laikā ar katru var notikt tūkstošiem visu iespējamo stāvokļu, „piedzīvojumu”, – taču tu zini, ka tev ir ģimene, un tavs pienākums ir viņus uzturēt un būt kopā. Iekams vien tu dzīvosi, tev par to jārūpējas. Tas ir pirmkārt. Taču jūtas. Nedrīkst uz tām neko būvēt.

Replika: Jūs ne reizi vien esat teicis, ka vīrietis sievietē meklē savu mammu.

Atbilde: Tā ir patiesība. Vīrietis meklē sievietē kaut ko no savas mammas. Un, ja atrod, tad tas nodrošina viņa pieķeršanos viņai.

Jautājums: Ja sieviete laulībā saprot, ka viņš meklē mammu, tad tas nodrošina savienību?

Atbilde: Jā. Tāpēc arī Torā teikts, ka sentēvu laikos līgavu atveda uz mātes telti un pēc tam, kad viņa kādu laiku dzīvoja pie vīramātes, vīrietis viņu apprecēja.

Tas ir, viņa mācījās pie viņa mātes, kā vajag viņu apkalpot, ko ar viņu darīt, kas viņam patīk, kas nepatīk un tā tālāk. Viņa skatījās un visu to mācījās: kā mamma gatavo utt.

Replika: Tas ir, viņa mācījās būt par sava vīra māti. Tas, protams, ir paradokss.

Atbilde: Kāpēc paradokss?

Replika: Viņa tur atnāca, lai nemācītos būt sieva, bet mācīties būt viņam māte.

Atbilde: Tu nevari iedomāties, cik ļoti vīrietis pieķeras sievietei, ja viņa viņam atgādina viņa māti. Viņš uz viņu lūkosies kā bērns! Viņš visu laiku meklēs viņā savu mammu.

Jautājums: Un viņš nekad negribēs šķirties?

Atbilde: Nekad! Kā tas ir šķirties? Aiziet no mammas?

Jautājums: Tas ir, mammu nepamet?

Atbilde: Jā.

Replika: Bet šī frāze, kura izskan no sievas: „Ej pie savas mammītes! Es neesmu tava mamma! Lai viņa tev cep tavus pīrāgus!”

Atbilde: O, redzi, kādus min argumentus! „Es tev neesmu mamma!” Tā arī ir problēma.

Replika: Lūk, šeit, visticamāk, ir liels šķiršanās procents, kad sieviete neuzņemas funkciju būt par mammu.

Atbilde: Viņai jāsaprot, ka noturēt vīrieti, padarīt viņu par savu var tikai tā! Tikai tā, nekur neliksies. Tas ir Torā, Bībelē melns uz balta rakstīts.

Jautājums: Varbūt jūs tagad atklājat mums visu šķiršanos noslēpumu un nevajag nekādus psihologus?

Atbilde: Tas ir skaidru attiecību noslēpums. Līdz mūža galam vīrietis sievā saskatīs savu mammu un nekur no viņas neaizbēgs.

Jautājums: Bet, kas tad ir vīrietis ģimenē?

Atbilde: Ja viņš pielīp viņai, ko viņai vēl vajag?

Jautājums: Proti, tā ir viņas drošība? Tieši to viņa viņā meklē?

Atbilde: Neko citu. Viņš darīs visu, lai viņai būtu labi. Katru dienu dāvās komplimentus.

Jautājums: Un naudu sadabūs un strādās?

Atbilde: Protams. To es zinu noteikti, tāda ir cilvēka daba.

Jautājums: Ko sievietei vajag vīrietī? Drošības sajūtu?

Atbilde: Pirmkārt uzmanību. Uzmanību pret viņu, pret bērniem, pret māju. Tas ir, izejiet pie vīra, precaties? Viss! Vedekla aiziet pie savas vīramātes un no viņas mācās visas viņas dēla vājības. Un prot ar tām strādāt kā sieviete: kaut kur kaut ko padot, kaut ko tādu izdarīt, kas atgādina viņa mammu. Vīrietis uzreiz uzpērkas, vienā mirklī un uz visiem laikiem.

Replika: Un visu darīs, ko viņa grib.

Atbilde: Viņam tas nepieciešams. Vīrietis nedzemdē, viņš paliek bērns un tāpēc tas viņu uzpērk.

Jautājums: Tas ir, viņš tomēr paliek par bērnu? Visu laiku? Pat, ja viņam ir 70 – 80 gadu?

Atbilde: Nav svarīgi! Visu dzīvi.

Replika: Tauta ne tikai samulsīs, bet jautās: „Un tomēr, ko tad vīrietis? Visu laiku sieviete un sieviete”.

Atbilde: Vīrietim jāatnes viss, ko pieprasa sieviete. Un vairāk neko nevajag. Tas ir materiālajā. Taču garīgajā – tur viss ir citādi, otrādi.

Ģimenei nav nekāda sakara ar vīrieša garīgo izaugsmi. Tā ir viņa privilēģija, prerogatīva, tā ir tikai viņa personīgā izvēle. Šajā viņš ir vīrietis un ģimenes galva. Taču tas attiecas uz garīgo izaugsmi. Taču attiecībā uz materiālo – sieviete.

Garīgajā attīstībā komandē vīrietis, bet materiālajā attīstībā komandē sieviete.

Jautājums: Ja vīrietis komandē garīgajā attīstībā, tad sievietes loma ir dot viņam iespēju nodarboties ar savu dvēseli?

Atbilde: Jā, protams.

Replika: Un arī tad viņš nodrošinās viņu ar visu, kas viņai nepieciešams.

Atbilde: Dubultā!

No TV programmas „Ziņas ar Mihaelu Laitmanu”, 23.12.2019.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: