Vienaldzība ir daļa pretējo īpašību. Vienaldzība cilvēkam tiek dota, lai viņš noskaidrotu, kas viņš patiesībā ir bez iedarbības no augšienes vai grupas ietekmes. Caur grupu es arī saņemu ietekmi no augšienes, tāpēc ka tikai caur to es spēju saistīties ar Radītāju, un pats pamudināt viņa iedarbību.

Vienaldzība ir pats smagākais. Tā vēsta par to, ka cilvēks nav izveidojis uzticamu saikni ar grupu un caur to ar Radītāju. Ķēdīte: „Israēls, Tora un Radītājs” nedarbojas un tāpēc iestājas vienaldzība. Nav nekā sliktāka par to. Labāk pretrunas, nepiekrišana – tā tomēr ir izskaidrošanās. Taču vienaldzībā neko nav iespējams noskaidrot, tajā var iestrēgt uz gadiem.

Pēc tam tomēr atnāks atmošanās, tāpēc ka cilvēks nav viens, bet daļa no sašķeltās sistēmas. Ja citas dvēseles, kas ir saistītas ar viņa dvēseles sakni, sāk mainīties un laboties, tad pamodina arī viņu. Viņš var pat pamest garīgo attīstību, taču negaidot atmostas, jo citiem ir nepieciešama viņa klātbūtne un dalība, lai sasniegtu labošanos.

Viszemākajā līmenī vienaldzība izpaužas tajā, ka cilvēks iekrīt šajā pasaulē un apmierinās ar to, egoistiski baudot šo dzīvi. Viņu uztrauc tikai materiālā bauda un viņš kļūst vienaldzīgs pret garīgo virzību. Punkts sirdī pārstāj spīdēt, tāpēc ka cilvēks tajā neieguldīja pietiekoši spēku, lai saistītu ar biedriem, skolotāju, metodiku.

Lepnums viņam neļauj sevi saistīt ar citiem. Viņš jutās spēcīgāks un gudrāks par citiem un tas viņu atdalīja. Cilvēks spēj izrādīt milzīgu enerģiju materiālās darbībās, taču kļūt pilnīgi vēss pret garīgo. Viņam šķiet, ka viņš gūs panākumus, daudz nopelnīs – tas ir milzīgs šķērslis.

Grupai katrā ir jāspēj saglabāt vienlīdzības sajūtu ar citiem. Un, lai gan mēs visi esam dažādi: vieni smalkāk jūt, citi vairāk zina, taču visiem ir jābūt vienlīdzīgiem, bez jebkādām priekšrocībām. Grupai cilvēkam tajā ir jāpalīdz, citādāk viņa lepnums izaugs un nosviedīs no ceļa. To tad arī dēvē par „izglābt viņu no cietuma”.

Cilvēks var sevi sajust atrodamies augstu un absolūtā kārtībā, pārliecināts un stiprs, – taču tas ir egoistisks cietums. Tādēļ viņš nonāk mutuļojošā straumē, kas to nes uz augstu ūdenskritumu, kur viņš sašķīdīs smalkās druskās.

* * *

Vienaldzība ir ļoti svarīga sajūta, tāpēc ka tas parāda, cik lielā mērā man trūkst Radītāja diženums. Un tas nozīmē, ka man ir jāpalielina visu līdzekļu: grupas, skolotāja, grāmatu, metodikas diženums un atbilstoši tam jāstrādā. Tie ir nepieciešamie ceļa etapi (triecieni).

No nodarbības pēc Bāla Sulama raksta „Ievads kabalas zinātnē”, 11.06.2019.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Garīgais darbs | Add Comment →