Mēs dzīvojam mūsu mazajā absolūti egoistiskajā pasaulē un tāpēc nejūtam, ka atrodamies ārpus tās. Mēs – iekšēji sevī burtiski esam absolūts melns ķermenis vai melnais caurums kosmosā, kurš visu iesūc un neko neizstaro.

Sanāk: viss kas nonāk šajā caurumā, tur pazūd. Šāda ir mūsu pasaule. Tāpēc mēs nejūtam visu kas atrodas ārpusē.

Kādā veidā tad pārstāt būt melnajam caurumam un sevi saistīt ar apkārtējo pasauli?

Tādēļ mums nepieciešams izmainīt savu absolūti uzsūcošo īpašību vai vismaz pārstāt uzsūkt. Ja mēs pārstājam iesūkt visu sevī, liekam barjeru uz iesūkšanu sevī un sakām: „Nesaņemšu!” – to dēvē par „Cimcum Alef” (pirmais ierobežojums). Tas ir pirmais.

Otrkārt, ierobežojot sevi mēs paliekam tumsā. Un treškārt, ar to nepieciešams kaut ko darīt. Ko nozīmē darīt? – Sevi labot no vēlmes saņemt uz vēlmi atdot.

Savu sen seno vēlmi, proti, vēlmi saņemt es nevaru izlabot. Es varu iegūt uz to nodomu, kuru gūstu no gaismas.

Tagad mans nodoms ir šāds: es vēlos būt kā šī gaisma.

– Tu taču esi tumsa, tukšums! Tu taču esi egoists!

Jā es esmu egoists. Tāda ir mana daba, es nevaru sevi padarīt savādāku. Taču es varu sev uzlikt „Cimcum Alef” (pirmo ierobežojumu) un teikt: „Es vēlos strādāt tikai uz atdevi! Es vēlos būt tāds kā Tu, Kurš mani ietver”.

Kas mani ietver? – Atdeves īpašība. Un arī es vēlos atdot.

Taču kā es varu vēlēties atdot? – Vismaz tādā veidā, ka nesaņemšu. Tas jau ir tuvu atdevei, tas jau ir puse no ceļa.

Taču tālāk es spēju saņemt dēļ atdeves. Tā ir ļoti interesanta īpašība.

Iznāk, ka melnais caurums kļūst, nevis par melno caurumu, tas ne tikai iesūc, bet saka: „Es sevi pārklāju. Tagad mana saņemšana ir skaidri noteikt. Tā atrodas manā varā. Es ierobežoti lietoju savu milzīgo vēlmi, iespēju visu aprīt”.

Tas ir kā mūsu pasaulē. Praktiski viss Visums pārvēršas vienā melnajā caurumā. Parunājiet ar kosmologiem, ar astronomiem un viņi to apstiprinās. Mēs visi tuvojamies melnā cauruma stāvoklim, tāpēc ka egoisms nepārtraukti attīstās un attīstās.

Kādā veidā mēs varam izmantot no vienas puses melnā cauruma īpašību mūsu egoismā, taču no otras puses būt līdzīgiem apkārtējai pasaulei, lai sāktu to sajust?

Tas iespējams tikai atbilstoši īpašību līdzībai kā radio uztvērējs, kad tas notver vilni. Tāpēc mēs sev uzliekam ierobežojumu. Melnais caurum pārstāj iesūkt un saka: „Es varu izmantot savu vēlmi tikai uz atdevi”.

– Kādā veidā tu atdosi, ja spēj tikai saņemt?

– Un ja es saņemšu tāpēc, ka to vēlies tu, nevis es.

Kā saimnieks un viesis. Ja tu to vēlies, es saņemšu. Negribēsi – nesaņemšu. Es tev došu iespēju mani piepildīt un tādā veidā sniegšu tev baudu! Tas ir, ar to, ka es saņemu no otra, tāpēc ka viņš vēlas mani piepildīt, es sāku it kā izdalīt no sevis baudu viņam.

Šādi mēs spēlējam ar radītāju un pārvēršam sevi no saņemošiem uz atdodošiem. Tas arī ir melnā cauruma efekts. Tāpēc mēs to nespējam pārklāt, nespējam neko ar to izdarīt.

Mums beidzot kļūst saprotams, ka melnie caurumi kosmosā ir pats galvenais, ka viss mūsu Visums ir viens melnais caurums. Tāpēc atbilstoši tam kā mēs sevi mainīsim, mēs pakāpeniski redzēsim, kā mainās visa Visuma raksturs, kā viss mainīsies.

Mums ir tikai jāzina, kā pareizi izmantot šo milzīgo egoismu, kurš vēlas visu aprīt. Un pakāpeniski ar augstākās gaismas palīdzību, mēs sākam saprast, ka to ir iespējams izdarīt. Iespējams.

No nodarbības krievu valodā, 07.04.2019.

Avots krievu valodā

Filed under: Egoisma attīstība, Garīgais darbs | Add Comment →