Patiesība parādīsies tajā, ka tas, kurš nožēlo, pats paziņos par savu sajūtu. Un nav nepieciešamības, lai to paziņotu cits, un nav iespējams noslēpt un aizturēt savu nožēlu. Taču es jūtu, ka jūs visi nomaināt šodienu ar rītdienu un „tagad” vietā sakāt „pēc tam”.

Un to nav iespējams izdziedināt, kā tikai pacensties apzināties šo briesmīgo maldu un saprast, ka glābiņš nāk no Radītāja, ja vien mēs modīsimies šodien, taču tas, kurš ir spējīgs gaidīt rītdienu, izpratīs savu kļūdu tikai savu mūža gadu izskaņā. (Bāls Sulams, 13. vēstule)

Nekādā gadījumā nedrīkst atlikt uz rītdienu nekādas sajūtas, domas, lēmumus, vēlmes. Nepieciešams tos apkopot, virzīt uz Radītāju, piesaistīt Viņam.

Pieņemsim, pašlaik man galvā riņķo dažādas domas un tās visas man ir jāattiecina uz Radītāju, jāpiesaista Viņam, saprotot, ka Viņš ir to avots jūtās un prātā.

Ja nepārtraukti iet saiknē ar Radītāju, tad pakāpeniski starp mani un Radītāju sāks parādīties pareiza saiknes aina. Sākumā Radītājs parādās kā visa pirmavots, kas notiek ar mani, manī un apkārtējā pasaulē, tas ir viss tas, ko Viņš veido ap mani manās sajūtās un ir it kā šo sajūtu projektors.

Galvenais censties nepārtraukti sevi piesaistīt Radītājam kā pirmcēlonim visām manām sajūtām. Tāpēc Bāls Sulams raksta, ka tas, kurš to pamet, kļūs gudrāks tikai pēc gadiem, proti, kas zina kad.

Ja cilvēks to noniecina, tad viņu atstumj no garīgā darba, un viņš pats vairs nespēs atgriezties atpakaļ. Taču, kad pienāks viņa nākamais dzīves riņķojums, un tas ir kā Zemes apgrieziens ap Sauli, tad patiešām var paiet daudzi gadi.

No nodarbības krievu valodā, 11.02.2019.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs | Add Comment →