Ticības dzirksts

Galvenais ir atdeves spēks, ticības spēks, taču Malhut – vēlme gūt baudu vienmēr paliek zem ierobežojuma. Ierobežojums nekad nezūd, virs tā iespējams tikai pacelties.

Pašā Malhut mēs jūtam tumsu un bezspēku, proti, savā vēlmē satvert, saņemt, pārvaldīt visu visapkārt, taču tas nekad neizdosies. Vienmēr darbosies ierobežojums un Malhut paliks tukša bez gaismas.

Mums šajā pasaulē ir dota ilūzija, ka mēs spējam sevi piepildīt. Taču tas ir tikai tādēļ, lai būtu iespēja eksistēt un atklāt augstākās dabas likumus – atdevi saņemšanas vietā, Binu Malhut vietā, ticību zināšanu vietā, gaismu tumsas vietā, labo ļaunā vietā. Mēs būvējam anti egoistisku ekrānu, kas atdala zināšanas no ticības, saņemošās vēlmes no dodošajām.

Mēs atsakāmies izmantot savas vēlmes baudīt pa tiešo, taču vēlamies tās izmantot apvērstā formā – „virs tām”, dēļ atdeves. Un saprotams, ka mums tam nav spēka, tāpēc, ka visa mūsu daba pamatojas uz saņemšanu. Tomēr īpašiem cilvēkiem, kuros atklājas punkts sirdī, kas viņus pamudina uz garīgo, ir iespēja to realizēt.

Punkts sirdī ir ticības iedīglis, dzirksts, kas palikusi no ekrāna, kurš eksistēja pirms kopīgās dvēseles sašķelšanās. Šī dzirksts parādās vēlmē baudīt, tumsā un egoistiskā vēlmē.

Zināšanas nepārtraukti aug, tās ietekmē evolūcijas iekšējais dzinējspēks, garīgā un materiālā attīstība. Taču ticība mūsos aug tikai tad, kad mēs sev piesaistām augstāko gaismu, kas pietuvina avotam. Augstākā gaisma mūs ietekmē un veic mūsos izmaiņas.

Gaisma darbojas atbilstoši mūsu pūlēm pacelties ticībā, kas augstāka par zināšanām, pēc iespējas mazāk izmantot savas saņemošās vēlmes, tikai atbilstoši nepieciešamībai. Un tajā pašā laikā „spēlēt”, veidojot grupā īpašu stāvokli, it kā mēs jau esam atdodošās vēlmēs un starp mums ir mīlestība un apvienošanās.

Kaut arī mums tam nav ne spēka, ne vēlmes, taču mēs pieliekam īpašu piepūli un ar to sev piesaistām apkārtējo gaismu, kas atgriež pie avota. Šī ir tā pati gaisma, kas piepildīja mūsu dvēseli tās izlabotā veidā pirms sašķeltības. Gaisma apgaismo punktu sirdī, dzirksti, kura palikusi mūsos no ekrāna, kurš eksistēja kopīgā dvēselē, Ādamā Rišonā, un dzirksts pakāpeniski izaug ekrānā.

Tādā veidā mēs nonākam pie ierobežojuma, ekrāna un atstarotās gaismas, un saņemam jaunu „kli”. Vēlme baudīt, zināšanas, Malhut paliek tumsā, taču virs tās gaisma būvē ekrānu, atdeves un apvienošanās īpašību sajūtu. Atbilstoši tam mēs jūtam pašu atdeves īpašību, tas ir, ticību. Mēs apzināmies, ka tā pie mums atnāca no īpaša spēka, un atbilstoši īpašību līdzībai sajūtam kopīgu atdeves īpašību, proti, Radītāju.

Salīdzinot savu atdeves īpašību ar kopīgo atdevi, tas ir, ar Radītāju, atkarībā no šīs atšķirības mēs jūtam apslēptību vai gluži pretēji atklātību un izzināšanu. Tādā veidā caur apslēptību un atklātību mēs sākam izzināt Radītāju. Attiecības starp mums un Radītāju tiek dēvētas par „šo pasauli”, proti augstākā spēka atklātības un apslēptības mērs no mums.

No rīta nodarbības, 17.08.2018.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed