Dzīvā laboratorija

Cilvēciskā sabiedrība nesaprot, kādā mērā mēs esam savstarpēji atkarīgi un kādu ļaunumu sev nodarām ar to, ka cenšamies vien no otra atdalīties un attālināties.

Taču īstā realitāte ir viena sistēma, kuras visi elementi, visos līmeņos ir absolūti savstarpēji saistīti. Un tieši cilvēciskajā sabiedrībā, mums ir iespēja to izpētī.

Laboratorija, kur iespējams pētīt dabu, kā vienotu organismu ir „grupa”. Tas nozīmē, ka pulcējas cilvēki un sāk apgūt kādā veidā būt kopā. Ja viņi, neskatoties uz savu egoismu, spēs viens otram pietuvoties un sevī atmodināt apvienošanās, vienotības, mīlestības, piedalīšanās, simpātijas spēku, tad starp viņiem radīsies īpaša saikne.

Vēlams, lai grupa nebūtu jaukta, lai mūs nejauktu savstarpējās dzimum attiecības. Labāk lai grupā ir tikai vīrieši un tikai sievietes, aptuveni vienāda vecuma, statusa, izglītības, lai viņiem būtu vieglāk vienam otru saprast.

Jo mazāk būs sākotnējas atšķirības, jo mums šajā eksperimentā, kuru mēs vēlamies veikt paši ar sevi, būs vienkāršāk strādāt un turpināt viens otram tuvināties.

Sākot tuvoties, mēs jūtam, kādā veidā starp mums parādās kopīga vēlme apvienoties, kopīgs spēks, kurš ir spējīgs mūs ietekmēt. Mēs atklājam, ka izņemot personīgo, egoistisko vēlmi, ar kuru katrs ir atnācis, rodas vēl viena kopīga vēlme, kuru dēvē par „grupu”.

Līdz tam mēs bijām vienkārši sapulcējušies cilvēki. Taču par grupu mēs kļūstam, kad radām un veidojam kaut ko, kas neattiecas uz katru atsevišķi, bet gan uz visiem kopā. Bez šī jaunā spēka, kuru mēs savā starpā atklājam, grupas nebūtu. Nav iespējams izslēgt nevienu grupas locekli un šo spēku saglabāt.

Tas ir, mēs visi esam atkarīgi no visiem un vēlamies savienoties, lai sasniegtu šo vienotības spēku, kurš darbojas ārpus mums, virs mūsu līmeņa. Šis spēks nepieder nevienam no mums, tas ir kopīgs spēks. Proti, mēs radām papildu spēku, kurš iepriekš neeksistēja.

Grupa, kur visi apvienojas un katrs anulē savu egoismu par labu citiem, vēlot viens otram tikai labu, rada vienu kopīgu spēku, kuru dēvē par grupas spēku.

Mēs jūtam, ka attiecamies uz šo spēku. Mēs sevi vairs neuztveram individuāli, egoistiski kā iepriekš. Šāda veidu uztvere zūd, un mēs nevēlamies to atcerēties, bet tiecamies iepazīt tikai šo kopīgo spēku. Tāpēc, ka šādā veidā, katrs sevī iekļauj visus citus.

Tas ir, ja mēs esam desmit cilvēki, tad katrs saņem desmit reizes vairāk spēka kā iepriekš un tad visā „desmitniekā” rodas spēks 10×10, tas ir, simts reizes vairāk.

Un tas ir tikai sākums, tāpēc ka strādājot pie savas savienošanās, mēs arvien vairāk un vairāk palielinām šo kopīgo spēku. Interesanti, ka šis kopīgais spēks vairs nav egoistisks, bet gan altruistisks – savstarpējas atdeves spēks. Tāpēc, ka katrs ir izgājis no sava egoisma pretī otram un tādējādi mēs radām atdeves, mīlestības, apvienošanās spēku, kurš atrodas ārpus cilvēka.

Šis spēks eksistē dabā ārpus mūsu egoisma. Mēs negaidot radām jaunu radījumu, tieši to tad arī dēvē par Ādamu – cilvēku, nevis katru no mums, kāds viņš bija iepriekš savā dzīvnieciskajā eksistencē.

Ādams ir garīgs radījums, spēks, nevis materiāls. Un mēs visi jūtam, ka eksistējam viņā, šajā vēlmē. Ar šī jaunā, mūsu radītā spēka palīdzību, mēs spējam izpētīt jauno realitāti, tas ir, noskaidrot, ko mēs tajā jūtam un kādā veidā spējam tajā dzīvot.

Mēs nokļūstam absolūti citā pasaulē, jo mēs sajūtam pasauli savā egoistiskā vēlmē. Taču, paceļoties virs individuālā egoisma un radot vienu kopīgu, lielu altruistisku spēku, mēs tajā redzam citu realitāti, kuru dēvē par augstāko, garīgo pasauli. Mēs tajā iegūstam jaunu kopīgu prātu, jaunus maņu orgānus, īpašības, jūtot sevi jaunā dimensijā, nevis egoistiskā kā tagad, bet gan atdeves un mīlestības pasaulē.

Turpinājums sekos…

No 874. sarunas par jauno dzīvi, 04.07.2017.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Nākotnes sabiedrība | Add Comment →