Atalgojums un sods mūsu dzīvē, 6. daļa

Mūsdienu pasaulē cilvēki kļūst arvien lielāki individuālisti un tanī pašā laikā mēs atklājam, ka arvien vairāk viens ar otru esam saistīti. Turklāt šīs saiknes mums nenes nekādu labumu.

Kādreiz mēs domājām, ka atklāsim pasauli: atklājām jaunus kontinentus, starptautisko tirdzniecību. Taču rezultātā izjūtam lielu vilšanos.

Visa cilvēces attīstība bija virzīta uz to, kādā veidā izmantot dabas sistēmu par labu ekonomiskai vienpusīgā veidā, nerēķinoties ar tās interesēm. Un tāpēc mūsu attīstība vienmēr ir bijusi negatīva.

Mēs redzam, ka daba mūs ir novedusi līdz tam, ka no vienas puses, ķermeniskajā, dzīvnieciskajā līmenī, cilvēce spēj sev nodrošināt absolūtu piepildījumu ar visiem materiālajiem labumiem un tajā pašā laikā cilvēciskajā līmenī arvien vairāk cieš.

Rezultātā mēs nezinām, ko pašiem ar sevi iesākt. Mēs ciešam psiholoģiski, dvēseliski no savstarpējās saiknes trūkuma un nepareizas saiknes ar visu pārējo pasauli.

Jautājums: Kādā veidā pareizi darboties šajā sistēmā, lai patiešām sasniegtu pareizu rezultātu?

Atbilde: Mums ir nepieciešams sasniegt integrālu stāvokli, tas ir, rēķināties ar visu sistēmu, zināt kādā veidā tā darbojas, kā iespējams kļūt par tās integrālām sastāvdaļām un ar savām darbībām to novest līdz līdzsvaram un vienotībai.

Tāpēc, ka pašlaik tieši mēs šo sistēmu izvedam no līdzsvara, gluži kā vēža šūnas. Vēzis mūsu organismā ir šūnu simbols, kuras domā tikai par sevi un tāpēc nogalina visu pārējo organismu un līdz ar to arī sevi. Un cilvēks dara gluži to pašu, tāpēc mums ir nepieciešams mācīties.

Mēs dzīvojam īpašā cilvēciskās evolūcijas periodā, kad cilvēki beidzot sāk jautāt par savas dzīves jēgu, par mūs vadošo sistēmu un par to, kādā veidā to saprast, atklāt un aktīvi tajā iekļauties.

Jautājums: Kādā veidā notiek pāreja no parastā aprēķina, kad es uzskatu trūkstošo piepildījumu par sodu, bet tā saņemšanu pa atalgojumu, uz jaunu aprēķinu ņemot vērā visu sistēmu, noniecinot to, kas trūkst man?

Atbilde: Tas ir atkarīgs no audzināšanas. Ja mēs saņemsim integrālo audzināšanu un sajutīsim sistēmu, tad savu aprēķinu mainīsim.

Kas trūkst jaundzimušajam, salīdzinot ar daudz lielāku bērnu? Pieaugušāks bērns ņem vērā daudz vairākus savas eksistences faktorus: attiecībā pret tēvu, māti, skolu, citiem cilvēkiem, draugiem, kaimiņiem. Un tāpēc viņš savādāk attiecas pret realitāti. Šī attieksme vēl joprojām ir nosacīti ierobežota, tomēr ne tāda kā jaundzimušajam, bet daudz nobriedušāka.

Tieši šāda nobriedusi attieksme mums ir jāmācās. Bez integrālās izglītības un maņu orgānu attīstības, kas ļauj mums atklāt sistēmu, mēs nespēsim virzīties tālāk. Sistēma pieprasa mūsu aktīvu, apzinātu dalību, nevis aklas darbības.

Jautājums: Daudzi domā, ka par labām darbībām atalgojumā saņems pret sevi dabas labvēlību. Vai tas tā ir?

Atbilde: Tas ir ļoti pareizi, tikai nepieciešams noskaidrot, kas ir labas darbības. To nav iespējams noskaidrot, iekams mēs kaut nedaudz neiepazīsimies ar sistēmu, katru reizi arvien vairāk virzoties uz priekšu un paplašinot savu apkārtējo loku. Tad šajos ietvaros, šī loka robežās, kur man viss ir skaidrs, es to sajūtu un spēju pieņemt pareizus lēmumus – tur es darbojos. Taču ārpus šī loka es pagaidām neeju.

Turpinājums sekos…

No 823. sarunas par jauno dzīvi, 02.02.2017.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed