Daba mūs piespiedusi pie sienas

No Bāla Sulama raksta Miers”: Dabas likums” nozīmē, ka katrs stāvoklis pastāv stingri noteiktu laiku, kas nepieciešams tajā ietvertā ļaunuma augšanai līdz tādam lieluma līmenim, kad vairs nav iespējams tajā atrasties.

Un tad sabiedrība būs spiesta saliedēties, šo stāvokli sagraut un pāriet uz labāku, raugoties no šīs paaudzes labošanās skatupunkta.

Tas ir dabiskais evolūcijas ceļš. Cilvēks ir slinks un nevēlas nekādas pārmaiņas. Taču katrā līmenī mēs atklājam nepilnības, kuras mūs piespiež attīstīties. Cilvēce attīstās tikai, pateicoties nepatīkamam spiedienam un atklāj jaunas attīstības formas, pēc tam no jauna saņem kārtējos triecienus un virzās tālāk.

Tāds ir ceļš, tomēr tas ir nevēlams, jo rezultātā, tas mūs novedīs pie tā, ka mēs nesaprotam, kādā virzienā un kā tālāk attīstīties. Jo nākamajam attīstības līmenim nav jābūt kvantitatīvam, pateicoties vēl kādiem izgudrojumiem, bet gan kvalitatīvam.

Taču mēs piepeši nezinām, kādā veidā veikt šo kvalitatīvo lēcienu. Mēs piepeši atduramies pret sienu, kas liek mums mainīt savu dabu, taču mēs nespējam pacelties uz šo līmeni, pārlēkt pāri sienai.

Tādēļ mums ir nepieciešama „gaisma, kas atgriež pie avota” – papildu spēks, kura mums nav. Un tāpēc ciešanas, kuras mūs grūž no aizmugures un iespiež sienā, nelīdzēs! Mums ir nepieciešama šī īpašā dabas spēka palīdzība!

Vēlme virzīties uz priekšu mums ir, pateicoties ciešanām, kuras mūs spiež pie sienas. Taču vēl mums ir nepieciešams spēks, kurš mūs paceļ augšup jaunā līmenī, jo mēs stāvam pie kāpnēm un mums ir jāpaceļas nākamajā līmenī. Šo pacelšanos mums spēj nodrošināt tikai kabalas zinātne.

Daba mums šos līdzekļus atklāj, lai mēs labotos, taču lai tos izmantotu ir nepieciešama mūsu piekrišana un sapratne. Svarīgi zināt, cik lielā mērā spiediens pret sienu ciešanu un pat jaunu pasaules karu veidā, kā brīdina Bāls Sulams, virzīs mūs pie lēmuma pacelties virs savas dabas, lai ko tas maksātu.

Mēs nespēsim pārstāt eksistēt, jo tas ir pretrunā radīšanas programmai, kurā mēs atrodamies. Taču ar saviem spēkiem mainīt savu dabu mēs arī neesam spējīgi. Tāpēc mums ir jāpieņem labošanās metodika, apvienošanās metodika – kabalas zinātne un, pateicoties tai cilvēce sevi izlabos.

Līdz šim cilvēce attīstījās parastā veidā: veicinot zinātni, tehniku, kultūru, izglītību. Taču līdz kādām robežām tas bija iespējams? Līdz brīdim, kad mums nācās mainīt savu dabu.

Tikai ar vienu egoismu vairs tālu netiksi! Egoisms cietīs, taču neko nespēs izdarīt. Mums ir nepieciešams mainīties, pakāpeniski pacelties augšup no pasaules pasaulē, no viena stāvokļa uz nākamo. Taču šeit viens pats egoisms ir bezspēcīgs. Tajā var uzkrāt zināšanas un informāciju, visus šīs pasaules ieguvumus, taču tāda attīstība, kuras rezultātā mainītos cilvēciskā daba vairs nenotiks.

Tādēļ pirms sešiem tūkstošiem gadu pirmajam kabalistam vārdā Ādams atklājās kabalas zinātne. Sākot ar viņu un turpmāk, šī metodika attīstījās un cilvēci nepārtraukti pavadīja.

Cilvēki dzīvoja vēl ilgi pirms Ādama, arī viņam bija tēvs un māte. Viņu nodēvēja par pirmo cilvēku, tādēļ, ka viņš bija pirmais, kurš šo metodiku atklāja.

Un kopš tiem laikiem kabala iet kopsolī ar cilvēci un atklājas tajos cilvēkos, kuri līdzīgi Ādamam jūt nepieciešamību kvalitatīvi pacelties virs savas dabas, pateicoties gaismai, kura atgriež pie avota. Šādi cilvēki kabalas zinātni izmantoja, taču citi nejuta tajā nepieciešamību.

Un tā cilvēce sāka dalīties tajos, kuriem ir tāda tieksme un tādēļ viņi attiecas uz Israēlu, kas nozīmē „man galva” (ļi – roš), tā nākotnē tiks dēvēta Izraēlas tauta – un tajos, kuriem tas viss nav vajadzīgs. Kabalas zinātne vēršas tieši pie tiem, kuriem ir punkts sirdī. Un Tora raksta tieši par viņiem: par pirmo cilvēku Ādamu, pēc tam par Noasu un visiem tiem cilvēkiem, kuri pēc Ādama turpināja attīstīt labošanās metodiku.

No nodarbības, no raksta „Miers”, 01.09.2016.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: