Rakstā „Kabalas zinātne un tās būtība”, prātojot par radīšanas mērķi, Bāls Sulams raksta: Tādēļ, ka nav neviena, kurš strādātu bezmērķīgi, bez šaubām, arī Radītājs ar noteiktu mērķi radīja visapkārt esošo radību, kas paveras mūsu skatienam.

Un no visas šīs realitātes daudzveidības īpaši svarīgu vietu ieņem savas eksistences sajūta, kas piemīt visam dzīvajam. Taču pats galvenais ir sajūta prātā, kura ir dota tikai cilvēkam, pateicoties kurai viņš jūt sava tuvākā ciešanas un sarūgtinājumu.

Un, ja tā, tad bez šaubām vienīgais radīšanas mērķis var būt tikai cilvēks. Un par radījumu ir teikts: „Viss, ko radījis Radītājs, – radīts viņam”.

Rezultātā, pēc visiem veiktajiem pētījumiem un pārbaudēm, mēs saprotam, ja radīšanai ir kāds mērķis, tad, bez šaubām, tas ir cilvēks – pats sarežģītākais un attīstītākais radījums. Tāpēc augstākais spēks radīto radījumu virza uz priekšu tikai, pateicoties cilvēkam.

Pasaule savā attīstībā iziet nedzīvo, augu un dzīvniecisko līmeni. Mūsdienu augstākais attīstības pakāpiens ir šīs pasaules cilvēks, kuram ir jāattīstās tālāk un jāsasniedz sava nākamā pakāpiena jauno formu.

Dabas sistēma ir tik liela un ideāla, ka neskatoties uz visiem mūsu centieniem, mēs to nespējam atklāt. Pasaules likumi ir tik sarežģīti un dziļi, ka mēs ar grūtībām atklājam tikai nelielu to daļu. Un kāpēc cilvēkam tas viss ir nepieciešams? Un viss tikai tāpēc, lai cilvēku virzītu augšup, lai viņš sasniegtu svarīgu un cienīgu pakāpi, kur viņš jutīs Radītāju tikpat reāli, kā pašlaik jūtam citus cilvēkus.

Turklāt šodien egoisms mūs attālina un traucē vienam otru sajust. Mēs citus redzam tādus, kādus mums viņus attēlo egoisms, nevis kādi viņi ir patiesībā. Ja mēs cenšamies atteikties no sava egoisma un saistīties ar citiem pa tiešo bez viņa iejaukšanās, tad mums ir nepieciešama saikne ar augstāko spēku bez visādiem ierobežojumiem, barjerām un apslēptības.

Sacīts, ka: „Galamērķis iekļauts sākotnējā nodomā”. Tas ir, radot pasauli augstākais spēks vispirms noteica mērķi: kādēļ tas viss ir nepieciešams. Un šis galamērķis jau sākotnēji nosaka visu radīto radījumu.

Radītājs vēlējās novest cilvēku līdz pilnībai, tašu tas ir iespējams tikai ievērojot divus nosacījumus. Pirmais – cilvēkam ir jābūt patstāvīgam, jo citādāk tas nebūs radījums. Tas ir, viņam ir jāpaliek cilvēkam. Taču reizē ar to, viņam ir jālīdzinās Radītājam, visā jābūt līdzīgam Viņam.

Kā cilvēkā lai izveido divus šādus pretrunīgus punktus? No vienas puses viņam ir jābūt pretējam Radītājam, lai būtu neatkarīgs. No otras puses, viņam ir jābūt līdzīgam Radītājam, lai kļūtu par ideālu cilvēku.

Tāpēc Radītājs radīja vēlmi gūt baudu – egoismu. Un mēs nemainām pašu egoismu, bet tikai savādāk ar to strādājam – virs viņa, atdeves labā. Tāpēc par mūsu saikni ir teikts: „Visus noziegumus nosegs mīlestība”. Mūsu egoisms, individualitāte paliek, taču visam pāri mēs veidojam mīlestības saiknes.

Mūsu starpā parādās divu līmeņu attiecības. Pirmais līmenis ir vecās egoistiskās attiecības ar lejā degošu egoismu, taču pāri tam, visu šo egoistisko uguni mēs pārvēršam mīlestības liesmās.

Atšķirība starp šiem diviem līmeņiem ir mūsu garīgais augstums, un jo tas ir augstāks, jo vairāk mēs līdzināmies augstākajam spēkam. Egoisms lejā arvien vairāk aug, taču virs šī egoismam arvien spēcīgāks kļūst mūsu apvienošanās spēks. Jo lielāka šo divu pretējo spēku potenciālu starpība, jo tuvāk mēs tuvojamies Radītāja atklāsmei kā „gaismas priekšrocība tumsā”.

Noslēgumā, pateicoties mūsu izlabotajām attiecībām, mēs savstarpēji veidojam tādu pašu savstarpējo saikņu sistēmu, līdzīgu Radītājam.

No nodarbības, fragmenti no Bāla Sulama darbiem, 14.03.2016.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Radītājs | Add Comment →