Vai evolūcija apstājusies nonākot līdz cilvēkam?

No Bāla Sulama raksta Desmit Sefirot Mācības priekšvārds”, 23p: Ja mēs pievērsīsimies atbildes meklējumiem uz vienu vienīgu jautājumu: „Vai vērts studēt kabalas zinātni, vai nē?”, esmu pārliecināts, ka visas problēmas un šaubas no redzes loka pazudīs.

Mūsu dzīvē ir tāda nozīmīga un svarīga problēma, ka izzūd visas šaubas par nepieciešamību studēt kabalas zinātni, tā spēj visu atrisināt. Runa ir par nomācošu jautājumu, kuru uzdod visi cilvēki: Kāda ir mūsu dzīves jēga?”

Iespējams, ne katrs šo jautājumu uzdod šādā tiešā veidā. Un tomēr, tas cilvēkā mostas dažādās dzīves situācijās. Tas pat nav atkarīgs no veiksmīgas dzīves, jo problēma ir tajā, ka šī dzīve nenovēršami beigsies. Cilvēks cenšas šajā dzīvē rast dažādus mērķus, kuri būtu cienīgi kļūt par dzīves mērķi un – neatrod. Un tāpēc beigās viņš jautā: „Kāda ir šīs dzīves jēga?”

Mūsu šīs dzīves gadi mums maksā tik dārgi, citādāk sakot, to dēļ mēs izciešam lielas ciešanas un mokas, lai rezultātā tos pabeigtu. Kurš gan gūst baudu no šiem gadiem? Vai precīzāk sakot, kam es sniedzu baudu?

Kam dzīve ir nesusi tik milzīgu labumu, lai tādēļ būtu vērts dzīvot, ciest un mirt? Ja paskatīsimies uz visu cilvēces vēsturi, uz visu tās perspektīvu, mēs neatradīsim nevienu cienīgu iemeslu, kas attaisnotu cilvēciskās ciešanas.

Tas ir fakts, ka mūsdienās milzīgs procents pasaules iedzīvotāju ir vīlušies un nonākuši depresijā. Iespējams, tieši tas ir terora, nekārtību, karu iemesls. Tāpēc mums ir nepieciešams atrast atbildi uz šo svarīgo jautājumu par dzīves jēgu: kādēļ ir vērt dzīvot, kāds labums no tā, ka mēs atrodamies uz šīs Zemes?

Ja mēs ieskatīsimies ķermeņa dzīvē, tā šūnās, orgānos, orgānu sistēmās, tad redzēsim, ka viss eksistē, lai attīstība turpinātos daudz augstākā līmenī, arvien augstāk un augstāk. No atomiem veidojas molekulas, no molekulām dzīvas būtnes utt. Tādā veidā rodas nedzīvā daba, augi, dzīvnieki, cilvēks.

Taču cilvēciskajā līmenī attīstība it kā apstājas. Mēs sevī neredzam turpinājumu. Turklāt nav manāms, ka cilvēciskā attīstība mūs virzītu uz labklājību un kādiem īpašiem panākumiem. Neraugoties uz visu mūsu šī laikmeta spēku un iespējām, dzīve griežas tajā pašā bezjēdzīgajā aplī.

Un tas viss neskatoties uz to, ka daba ir neparasti gudra un nerada neko nevajadzīgu un bezjēdzīgu, bet visu veido tikai ar mērķi, lai attīstība turpinātos. Tomēr mēs neredzam cilvēka attīstības turpinājumu. Un tāpēc cilvēkā mostas jautājums: „Kādēļ es dzīvoju?”

Un patiesība ir tajā, ka dažādu paaudžu pētnieki ir jau noguruši par to domāt. Taču tajā pašā laikā jautājuma būtība ir palikusi nemainīga visā savā spēkā un rūgtumā, un reizēm mūs negaidīti pārņem, izdedzinot prātu un pazemojot līdz pīšļiem, pirms mums izdodas atrast visiem zināmo viltību”bez prātošanas atdoties dzīves plūsmai, tāpat kā vakar.

Mēs šo lielo jautājumu vēlētos aizmirst. Mēs to slāpējam, nodarbinot sevi ar visām iespējamām lietām, hobijiem, darbu. Visu savu dzīvi mēs iekārtojam tā, lai būtu nepārtraukti aizņemti un mazāk aizdomātos par dzīves jēgu.

Tomēr šis jautājums mostas, bet mums uz to nav atbildes. Tāpēc cilvēce no paaudzes paaudzē attīstoties beigās krīt izmisumā, gluži kā bezcerīgs slimnieks, kurš ir nolemts nāvei. Vienīgā iespēja ir sevi maldināt, mēģinot plūst pa dzīves straumi tāpat kā vakar. Taču problēma ir tā, ka tas vairs neizdodas.

Lai atrisinātu šo neizprotamo mīklu, ir teikts: Izbaudiet un redzēsiet, ka Radītājs ir labs”. Proti, kas mums ir nepieciešams? Atklāt augstāko spēku, labu un labu darošu, kurš mūs ir radījis daudz augstākam mērķim, kuru mēs pagaidām neredzam. Cilvēcei ir jāpaceļas augšup no sava šodienas līmeņa uz augstāko līmeni. Mums tas vēl ir jāatklāj un pacelšanās augšu jārealizē.

Tāpēc mums sevi, savu vēlmi, kura sastāv no 613 daļām, ir jāizlabo. Tādējādi mēs sasniedzam brīnišķīgu, pareizu savstarpējo saikni ar apkārtējo sabiedrību, kuras iekšienē mēs atklājam augstāko spēku. Šis spēks vienmēr ir starp mums. Taču pateicoties mūsu vienotībai mēs to padarām redzamu, jūtot, kā starp mums plūst garīgās dzīves spēks.

Tieši tāpat dzīvā ķermenī plūst dažādas straumes: asinis, limfa, nervu impulsi, pateicoties kuriem ķermenis dzīvo. Tieši tāda ir dzīva ķermeņa atšķirība no miruša.

Lūk, tāpat arī mēs, ja pacentīsimies savstarpēji labvēlīgi savienoties, izlabojot savas egoistiskās vēlmes tā, lai šīs attiecības varētu nosaukt par mīlestību pret tuvāko kā pret sevi pašu, par ideālu saikni, tad atklāsim dzīvības spēku, kurš mūsos ieplūdīs. Šo dzīvības spēku dēvē par augstāko spēku, Radītāju.

Tas mums ir jāsasniedz šajā dzīvē studējot kabalas zinātni.

No nodarbības, fragmenti no Bāla Sulama darbiem, 14.03.2016.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed