Zvērests, kuru nedrīkst pārkāpt

Un Tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: „Runā uz Israēla bērniem un saki: septītā mēneša pirmajā dienā jums jātur piemiņas sabats, ar taures skaņām sasaucot svētu sapulci. Lai nekāds darbs netiek darīts, bet jūs nesiet Tam Kungam uguns upuri”. [Tora, Levitu grāmata, Emor, 23:23 – 23:25]

Cilvēks ir vēlme saņemt, baudīt. Viņā nav nekā cita, izņemot viņa egoistisko sākotni. Tas nozīmē, ka viņam nepieciešams zināmā veidā sevi ierobežot, upurēt savu ego.

Piemēram, es atmetu smēķēšanu. Tas tiek uzskatīts, ka es upurēju kādu no savām tieksmēm gūt baudu.

Patiesībā tas nav upuris, bet vienkāršs aprēķins: es vēlos, lai man būtu labāka veselība. Tas ir, cilvēks apkārtējās sabiedrības ietekmē izvērtē, kas viņam ir izdevīgāk, turklāt sabiedrība šo viņa lēmumu atbalsta.

Tā arī bija, kad es atmetu smēķēšanu. Kopā ar maniem studentiem mēs sapulcējāmies un viens otram zvērējām, ka pārtraucam smēķēt. Katrs apļa centrā iemeta cigarešu paciņu, un līdz ar to mēs it kā apņēmāmies pildīt mūsu zvērestu.

Citiem vārdiem, ja, atrodoties aplī, es dodu vārdu, tad mans pienākums to pildīt, jo tā ir garīga darbība, tāpēc ka šo izvēli es pieņemu kopā ar biedriem, ar kuriem mēs kopīgi nonācām pie vienām domām. Ar šādu rīcību es vēlos ar viņiem izveidot vēl lielāku saliedētību, kurā notiek sagatavošanās tam, lai sajustu Radītāju, Viņu atklātu. Tādēļ es to uztveru kā garīgu darbību.

Nav lielākas neuzticības kā dotā vārda laušana. Tāpēc, ka tā nav vīra neuzticība sievai, bet gan viena stāvokļa aizvietošana ar citu, kad pasaulīgo risinājumu mēs paceļam līdz garīgajam līmenim. Principā ar tādu tieksmi uz apvienošanos var uzņemties jebkādu pienākumu un tas tiks izpildīts. Taču tas jau ir atkarīgs no cilvēkiem.

Jautājums: Kāpēc tad mēdz būt, ka cilvēks netur doto vārdu?

Atbilde: Viņš sevi izrauj no šī apļa.

Ir divas pieejas, kuras viņam pastāvīgi sevī ir jāatjauno un pat jākultivē. Pirmkārt, pieturēties pie redzējuma, ka viņam ir uzlabojusies veselība, viņš ir kļuvis ideālāks, tīrāks, augstāks, salīdzinot ar to, kad smēķēja. Līdz ar to viņš pāriet uz jaunu pakāpi.

Otrkārt, viņam pastāvīgi jājūt, ka atrodas savu biedru priekšā un nevar viņus nodot, jo jūt Radītāja kā šī zvēresta liecinieka klātbūtni.

Protams, tas nav domāts jaunatnācējiem, kuri vēl nesaprot un nesajūt saikni ar Radītāju. Viņi pagaidām vēl neatšķir starpību starp Radītāju, biedriem un skolotāju.

Taču, ja es pastāvīgi sevi uzmundrinu ar to, ka tagad es esmu uz daudz augstāka pakāpiena nekā agrāk, vai arī stāvu biedru priekšā un viņiem apsolu (taču, protams, ne jau viņiem, bet sev), ka vairs neņemšu rokās nevienu cigareti, tad tas man dod spēkus. Personīgi man tas nemaz nav grūti.

Es zinu, ka ļoti ciestu, ja nebūtu biedru, jo fizioloģija ir fizioloģija. Taču tieši tādēļ, ka es atzīstu savu pienākumu pret viņiem, nav nekādu problēmu.

Replika: Tātad, tā vai citādi, mēs runājam par Svēto Sapulci.

Atbilde: Jā. Mums tā tiešām bija Svētā Sapulce, jo mēs sapratām, ka pulcējamies ne tikai lai atmestu smēķēšanu, bet, studējot kabalu un virzoties uz priekšu, varam izmantot vēl arī šādu līdzekli (grupu), lai attīrītu sevi vai pārliecinātos, ka tas ir iespējams.

Jautājums: Ko šajā sapulcē nozīmē „taures skaņa”?

Atbilde: Taures skaņa ir kaut kas nedalāms, kas nāk no sirds. Taču nevis no viena cilvēka, bet no visiem kopā, līdzīgi buļļa rēcienam, kad viņš izslien galvu un rēc, saucot mātīti.

Šāds stāvoklis arī simbolizē taures skaņu. Tas nāk no Malhut, kura vēlas, lai Radītājs tai atklātos, lai varētu veikt garīgo savienošanos un radīt nākamo pakāpi.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 11.06.2014.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed