Zem svelmainas saules

Rabašs raksta, ka Torai ir trīs īpašības. No vienas puses, Tora palīdz ar to, ka padara cilvēku vājāku. Pēc tam atnāk gaisma, kas atgriež pie avota, kas izlabo cilvēku, un gaisma, kas piepilda viņa izlabotās vēlmes. Tādējādi viņš ir pabeidzis pakāpienu.

Taču šī cīņa turpinās līdz labošanās beigām. Pravieši ir rakstījuši par briesmīgo Goga un Magoga karu, kas uzliesmos pēdējā labošanās etapā. Un tas skar ne tikai materiālo pasauli – garīgajā darbā notiek tieši tas pats. Materiālie kari ir garīgo procesu projekcija.

Atbilstoši virzībai uz priekšu, nonākot arvien tuvāk Radītājam, cilvēks nokļūst plosošas uguns stāvoklī, it kā tuvotos saulei. Tādēļ viņu daudz spēcīgāk mētā no pacēlumiem uz kritumiem, izsmeļot viņa spēkus.

Ir jāsaprot, ka tas tiek darīts tādēļ, lai palīdzētu viņam izkļūt no sava egoisma bezdibeņa, no arvien dziļākas un spēcīgākas iegremdēšanās tajā, lai pārietu pie arvien lielākas atdeves, garīguma, mīlestības.

Starpība starp šiem diviem poliem, kritumiem un pacēlumiem, arvien vairāk aug. Līdz cilvēks pilnībā noslīks savu ļauno spēku jūrā, un viņš nevarēs sākt kliegt un prasīt savu labošanos.

Tādēļ Tora izsmeļ cilvēka spēkus, ja viņš netiek apspīdēts ar gaismu, bet atrodas egoistisko spēku, klipot, savas vēlmes gūt baudu varā, tad neko nevar izdarīt. Mūsu prāts tikai apkalpo jūtas, un tas nav spējīgs mums palīdzēt.

Tādēļ cilvēkam jau iepriekš, savu iespēju robežās, ir jāgatavo sevi šādām situācijām. Tomēr viņš vienalga nokritīs un no jauna piecelsies, kritīs un celsies.

Grupai jānodrošina viņam pareizu apkārtējo sabiedrību, pateicoties tam, viņš spēs nekavējoties pacelties, smeļot enerģiju, gluži kā no akumulatora. Pacēluma laikā viņš piepilda akumulatoru, lai vajadzības gadījumā to varētu izmantot.

Tā būtu jāattiecas pret apkārtējiem. Šī mērķa nolūkā arī notika vēlmju šķelšanās, jo mēs nevaram iztikt bez tādas, it kā ārējas enerģijas krātuves. Mēs ieguldām tajā savus spēkus, uzkrājam savu ieguldījumu, pūles un pēc tam varam to izmantot. Nav iespējams virzīties uz priekšu bez šāda enerģijas akumulatora.

Tas arī ir mūsu savstarpējais galvojums, mīlestība pret tuvāko kā pret sevi pašu. Galvojums nav pienākums attiecībā pret kādu citu, bet nepieciešams tieši mums pašiem. Tādēļ, ka mēs nespēsim izvairīties no kritieniem, ja ikreiz nepacelsimies, mērojot savstarpējas dalības un savienošanās pakāpienus.

No kritieniem mums ir jāmācās, kā pareizi uzvesties, lai neaizmuktu un nesašķīstu gabalu gabalos. Es saprotu, ka mēdz būt tādi kritumi, kuru laikā nav iespējams piecelties no gultas, kad jūties kā miris. Katrs iziet šādus stāvokļus un paliek dzīvs – nevajag uztraukties.

Tomēr tie beidzot ir jāsaprot un kopā ar tiem jācīnās. Mēs atrodamies pretī šaubu kalnam, Sīnaja (naida) kalnam, kurā nav iespējams pacelties bez savstarpējā galvojuma.

No nodarbības: no Rabaša raksta, 22.10.2014

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: