No Bāla Sulama raksta „Panim Meirot”: Viedie ir sacījuši, ka Šhinai ļoti nepieciešami zemākie. Kā sacīts līdzībā par to, kā dižajam ķēniņam jau dzīves norietā piedzima dēls – viņa sirds prieks. Tāpēc, kopš viņa dzimšanas, ķēniņa domas bija tikai dēlu.

Viņš savāca visas valsts grāmatas, pieaicināja visus viedos un radīja dēlam gudrības skolu, un sapulcēja visus valsts mūrniekus un uzcēla dēlam pilis ko baudīt, un pēc tam sapulcēja visus muzikantus un dziedātājus un radīja mūzikas skolu, pieaicināja visus labākos valsts pavārus un konditorus, kuri gatavoja dēlam vislabākās pasaules delikateses.

Lūk, dēls izauga un kļuva par vīru, taču, par lielu nožēlu un dusmām, viņš ir dumjš un netiecas pēc zināšanām, viņš ir akls un neredz ēku skaistumu, viņš ir kurls un nedzird dziedātāju balsis, viņš ir slims ar cukura diabētu un nevar ēst neko, izņemot rupjmaizi. Kā sacīts: „Es – Radītājs, atvedīšu jūs pie mērķa: gaismas ceļā vai ciešanu ceļā”. Tas ir, pastāv divi mērķa sasniegšanas ceļi:

– piegriež vērību paši, kas dēvēts par atgriešanās ceļu. Ja izpelnīsies, tad ies baudas ceļu, paātrinot laiku, tas ir, tam nav paredzēts kāds noteikts laikaposms, turpretī tiklīdz attīrīsies – acumirklī labošanās tiks pabeigta.

– taču, ja neizpelnīsies piegriezt vērību, ir cits ceļš, kas dēvēts par ciešanu ceļu. Kā sacījuši viedie: „Došu jums tādu ķēniņu kā Amans, kurš valdīs pār jums un kurš liks jums atgriezties pie Avota”.

Mūsu gadījumā ķēniņš valda visos stāvokļos. Dēls piedzima ar noteiktām īpašībām un iespējām, iekšējiem un ārējiem nosacījumiem atbilstoši augstākā sākotnējam nodomam, kas paredz atvest viņu pie galamērķa. Attīstot jūtas un prātu, viņam jāsasniedz pareizā vēlme un jāiepazīst tēvs, lai kļūtu tāds pats kā Viņš saskaņā ar programmu, kuru ķēniņš ar gādību sagatavoja savam vienīgajam un mīļotajam dēlam.

Tāpēc nav nekādu šaubu, ka sasniegsim šo mērķi. Taču šim nolūkam mums nepieciešams attīstīt savas vēlmes un pēc savas gribas. Mēs neapšaubāmi to vēlēsimies, tāpēc ka mērķis mums uzliek par pienākumu rast vēlmi tā sasniegšanai. Jautājums tikai, kādā veidā mēs to sasniegsim: spaidu kārtā, aiz bezizejas, mudināti tikai ar baudu vai ciešanām, vai arī, neskatoties uz savu baudas un ciešanu sajūtu, mēs papūlēsimies paši saņemt pareizo vēlmi, pateicoties videi, kuru sev radīsim.

Šī vēlme ir bez vēlēšanās un tāpēc šis darbs iet augstāk par zināšanām, augstāk par prātu un jūtām, kas patlaban mūsos valda. Mums nepieciešams pastāvīgi tiekties uz šo nedabisko stāvokli, kas stāv augstāk par mūsu būtību. Turklāt tas ir iespējams, pateicoties tikai vides, grupas atbalstam, kas ieskaidros mums daudzkārt augstākas vērtības, daudzkārt tuvākas garīgajam mērķim. Tādā veidā soli pa solim mēs ikreiz tuvosimies mērķim.

Viss ir atkarīgs tikai no pareizās vides un tāpēc tas, kurš ikreiz izvēlas arvien labāku vidi, izpelnas panākumus, tas ir, virzās uz priekšu gaismas ceļā pēc savas izvēles, paātrinot laiku un samazinot ciešanas, tas ir tīkams viņam pašam un Radītājam. Turpretī, ja nē, tad, gluži otrādi, jebkuru attīstību apsteigs ciešanas. Mums jebkurā gadījumā nāksies virzīties uz priekšu, taču jau bez jebkāda prieka no Radītāja puses un radījuma puses, laiku stiepjot garumā .

No sagatavošanās nodarbībai, 25.06.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →