Saplūsme – divu vienotne

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 13. p.: Radītāja mūžībā pagātne, nākotne un tagadne ir vienots veselums. Nākotne Viņam ir kā tagadne… Īpašību līdzība, kas atklāsies labošanās beigās, momentāni radās Radītaja mūžībā.

Par to ir sacīts: „Darbības beigas ieliktas sākotnējā nodomā”. Galīgā forma jau pastāv, turklāt, izņemot to, citas formas nekad nav bijis. Turpretī tas, kas norisinās ar mums, ir galīgās formas apzināšanās process, virzienā no mūsu būtības uz Radītāja būtību. Pakāpeniski šis attālums pārvēršas Radītāja izzināšanā.

Tas dod mums divkāršu labumu: no vienas puses, mēs paliekam par radījumiem, taču, no otras puses, sasniedzam Radītāja statusu. Radījums nevar būt par radījumu, ja neatrodas personīgajās īpašībās, – taču tai pat laikā mēs iegūstam Radītāja īpašību un nonākam līdz pilnībai, kas slēpjas Viņā.

Jautājums: Ar ko šajā pilnībā atšķiras Radītājs un radījums?

Atbilde: Viņu saplūsme ir līdzība pēc formas. Vispār saplūsme ietver divus virzienus, kas saliedēti savos nolūkos un atšķiras ar radījuma „materiālu”. Šim „materiālam” jāatšķiras no Radītāja, lai ļautu radījumam sajust sevi kā patstāvīgu.

Tādējādi pati saplūsmes sajūta norāda uz sākotnējo atšķirību. Lai to izjustu, jāsajūt tās trūkums. Lūk, tāpēc radījumam nepieciešams iziet attīstības procesu, jāsavāc visi rešimot no visiem stāvokļiem, un tad jau jāsasniedz saplūsme.

No nodarbības: no „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 07.03.2013.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: