Meklē pareizajā vietā un atradīsi

No Rabaša raksta “Israēl, atgriezies pie sava Radītāja”: Kāpēc Radītājs tiek dēvēts par sasisto siržu dziednieku? Tāpēc, ka cilvēkā galvenais – “sirds” – tilpne, kas saņem visu svētumu no augšienes. Taču, ja šī tilpne ir sasista, tad viss, ar ko tā tiek piepildīta, izplūst uz ārieni. Tāpēc, ja sirds ir sasista, tas ir, atrodas egoistiskās vēlmes varā, tad tajā nespēj ienākt gaisma, pretējā gadījumā tā visa nonāks pie nešķīstajiem spēkiem. Tas tiek dēvēts parsasisto sirdi”.

Radītājs spēj cilvēkam palīdzēt tikai tad, kad sirds sajutīs, ka ir sasista. Līdz tam brīdim nav kam palīdzēt. Sirds sasitas vienā reizē, taču mēs to labojam mazās daļās, un tas ir milzīgs atvieglojums mūsu darbā. Mums nav jāiegulda milzīgas pūles, lai izlabotu visu uzreiz: no sava esošā egoistiskā stāvokļa tiešā ceļā līdz Bezgalības pasaulei.

Tā vietā savu labošanos mēs varam veikt pakāpeniski, mazām porcijām, it kā nestu ķēniņa dārgumu krātuvi pa vienai monētai no vienas vietas uz otru.

Un tomēr mums nav viegli veikt savu pirmo soli, par cik tas nozīmē pāreju uz pretēju nolūku: no egoisma uz atdevi. Taču šis solis tiks sperts tikai tad, kad mēs noskaidrosim savas vēlmes, nolūkus, kad atdalīsim vēlmes no nolūka, sapratīsim, kas ir mūsu spēkos, bet kas nav, kur esam mēs paši, bet kur neesam mēs.

Mums jāveic visas šīs noskaidrošanas, lai precīzi definētu, ko tad dēvē par sirds sašķelšanos, kas tieši ir jāizlabo? Lai noskaidrotu šo jēdzienu, mums nepieciešams laiks. Mēs aizmirstam par grupu, par citiem, par to, ka vēlmei ir jābūt kopīgai. Katrs sāk domāt par sevi pašu, par to, kāds viņš ir savā būtībā. Taču tas pilnīgi neattiecas uz sasisto sirdi.

Sirds ir sasista tāpēc, ka nevar savienoties ar tuvāko. Tikai tas nosaka šķelšanos, taču mēs pilnīgi nedomājam šajā virzienā. Mēs pūlamies iedomāties sirds personīgo sašķelšanos. Un paiet ilgs laiks, lai prastu saskatīt to pareizi. Taču tikko tas notiek, mums kļūst saprotams, ka tā ir ļoti vienkārša un konkrēta problēma, kuru nepieciešams izlabot.

Nepieciešams liels darbs, lai tilpne saprastu, ka tai nevar būt nekā personīga, bet tikai kopīgais: ka tā ir tikai lielās tilpnes daļa un gaismas daļa. Tikko diagnoze ir uzstādīta, ja nav nepieciešams aicināt ārstu – mēs tūdaļ redzam, kā tajā pašā vietā pie mums atnāk labošanās un piepildījums.

Tāpēc mums ir ļoti svarīgi sasniegt kopīgu domu, kopīgu sajūtu, lai ikviens sajustu, ka atrodas savstarpējā galvojuma spēka laukā. Pretējā gadījumā visi mūsu meklējumi tiek veikti nepareizā vietā. Mēs meklējam sevī pašos, tā vietā, lai meklētu starp mums un tādā veidā izšķiežam visus savus spēkus tukšā.

No sagatavošanās nodarbībai, 13.02.2013.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Nākamā ziņa: