Novosibirskas kongress, 5. nodarbība

Rakstā „Miers” Bāls Sulams min šādu citātu: Viss ir ieķīlāts, un lamatas izliktas uz visu dzīvi. Veikals ir atvērts, un veikalnieks dod uz parāda. Grāmata atvērta un roka raksta, – tas ir, Radītājs visu pieraksta. Ikviens, kurš vēlēsies, varēs ņemt uz parāda – ieeja ir brīva, var nākt un paņemt. Taču nodokļu piedzinēji nepārtraukti atgriežas un no cilvēka tiek ņemta samaksa, vai viņš to apzinās, vai nē. Un viņiem ir pamats, – proti, viss ir pierakstīts. Turpretī notiekošā tiesa, kas izlemj, uz kāda pamata tiek ņemta no cilvēka samaksa, ir īstenības tiesa, un viss ir sagatavots maltītei.

Tādā veidā kabalisti pauda mūsu saskarsmes jēgu ar Radītāju..

No vienas puses, „viss ir ieķīlāts”, tas ir, nekas netiek dots bes maksas. Tas ir dabas likums, kurā mēs pastāvam un kurā visas daļas precīzi saistītas ar cēloņu un seku saiknēm.

Mēs spriežam par dabu no sava redzes viedokļa un tāpēc mums šķiet, ka arī tur var būt zināmas neprecizitātes, nesaprotamas, saputrotas lietas. Taču ikreiz, kad mēs patiešām iedziļināmies visā, mēs atklājam pārsteidzošas precizitātes likumus un brīnāmies par dabas gudrību un tās savstarpējās vienotības saiknēm.

Šodien zinātnieki jau atzīst, ka izņemot mūsu Visumu, pastāv vēl citi visumi, citas dimensijas.

Tad, kad es mācījos skolā, mums stāstīja, ka Visums ir bezgalīgs un mūžīgs. Pēc tam piepeši radās ziņas par to, ka Visuma rašanās aisākusies pirms 14 miljardiem gadu un ja runa iet par laiku, tas nozīmē, ka ir Visuma izplatījuma sākums un beigas. Šo atklājumu veica amerikāņu zinātnieks Habls, kura vārdā nosaukts kosmiskais teleskops.

Vēlāk zinātnieki atklāja, ka Visums ne vienkārši izplešas, tas ir, radies no kāda punkta, tas vēl kaut kur arī izzūd, par to liecina melnā matērija utml.

Tas norāda uz to, ka viss ir determinēts, jo atbilstoši saglabāšanas likumiem viss ir absolūti precīzi sadalīts. Tāpēc ir sacīts: „Tiesa ir īstenības tiesa, un viss ir sagatavots maltītei”, – pareizajam nobeiguma stāvoklim.

Taču „slazdi ir izlikti uz visu dzīvi”. Radītājs sagatavoja cilvēcei tādu izsmalcinātu slazdu, pateicoties kuram Augstākais garantē visu cilvēku atgriešanos pareizajā stāvoklī, taču kādā no ceļa posmiem dod mums gribas brīvību. Šeit mēs saduramies ar pilnīgu šī fakta nesapratni. Neviena no zinātnēm nespēj to saprast, tāpēc ka zinātne pastāv tikai vienā plaknē, vienā līnijā, tajā nav dualitātes.

Saduroties ar duālismu, zinātne nonākusi strupceļā. Tā atklāj kaut kādas dabas īpašības kā pretējas mūsu īpašībām, taču ne tās dualitāti. Šodien pie tā jau nonāk kvantu fizika un tāpēc par to nedaudz runā kā par „pārdabisko” fiziku, taču ne vairāk par to.

Mums nepieciešams mainīt sevi, savas sajūtas, un tad mēs patiešām spēsim sajust, kas atrodas aiz potenciālās barjeras, fāzes pārejas, – nav svarīgi, kā to nosaukt. Mums tas nozīmē mahsoma šķērsošanu.

Dabas attīstības likums klāsta par to, ka „grāmata ir atvērta, roka raksta un nodokļu piedzinēji precīzi ievāc nodokļus saskaņā ar Augstākās tiesas lēmumu”, tas ir, visa sistēma atrodas absolūti precīzā, slēgtā formā.

Taču cilvēkam ir divas iespējas: ienākt šajā veikalā un ņemt tajā, cik vēlies, zinot, ka viss tiek pierakstīts un tev būs jāsamaksā, vai arī, nezinot un nedomājot par to.

Ja cilvēks par to nezina, viņš atrodas pilnīgi citā attīstības fāzē un tad no viņa tiek prasīts pavisam nedaudz, atbilstoši viņa attīstības līmenim.

Turpretī cilvēki, kuri sāk studēt kabalu, jau saprot, ka atrodas šādā stāvoklī, kad viss, ko viņi ņem ieķīlājot, ir spiesti atgriezt atpakaļ un it kā automātiski parakstās veikalnieka grāmatā. Tāpēc no saņemšanas brīža mums ir jādomā par to, kā attaisnot saimnieku, kā atgriezt viņam parādu, kā ar viņu norēķināties.

Viņa grāmatā ierakstīts katrs mūsu dzīves mirklis: katrs elpas vilciens, sirdspuksts, katra rīcība, jo visu to mēs saņēmām no Viņa. „Nedomā par mirkli augstprātīgi” – par katru mirkli ir jāsamaksā.

Taču mums nav pilnīgi nekādas iespējas to atcerēties, uz kaut ko balstīties, sajust, ka mēs patiešām esam ierakstīti šajā grāmatā un no katra tiek prasīts precīzs aprēķins, kas saglabājas uz viņa rēķina, ka esam parādnieki un mūsu pienākums uzkrājas, pieaug. Turklāt katru nākamo reizi aprēķins kļūst arvien sarežģītāks un stingrāks.

Tāpēc patreiz mēs esam nonākuši pie interesanta posma, kad mums ir nepieciešams uzzināt šo likumu un iepazīties ar tā avotu. Dabiski, mūs pakāpeniski tam pieradina kā mazus bērnus. Attīstības likums attiecas pret mums saudzīgi un dod iespēju tam pielāgoties.

No 5. nodarbības Novosibirskas kongresā, 09.12.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Kongresi, Norises | Add Comment →